(ref_ant)

58









Latvijas Universitâte


Bibliotçku zinâtnes un informâcijas fakultâte


Antîkâ literatûra


Konspekti


Antîkâ literatûra




nepilna laika

1.kurss







Rîga/1999.gads



Sengrieíu literatûras periodizâcija

(9.-18. gs.p.m.ç. -m.ç. 3.; 4.gs.)


1. Arhaiskais periods

(9.-7.gs.p.m.ç.)

Eposs

(Varoòeposs)

Homçrs

Iliâda, Odiseja


Didaktiskais eposs

Hçsiods

Darbi un dienas, Teogonija


Fabula

Ezops


2. Klasiskais periods

(7.-4.gs.p.m.ç.)

Lirika

(elçìija un jambi)

Kallins

Tirtajs

Mimnerms

Arhilohs

}7.gs.p.m.ç.




Solons

Teognîds

}6.gs.p.m.ç.



Melika

Alkajs

Sapfo

Anakrionts

Man apmulst prâts, Ziloòkaurokturis

Jau mçness ir zudis skatam

Steidzies puisçn...


Koru lirika

Pindars

Pîtiskâ Epinîkija Etnas Hieronam


Traìçdija

Eshils

(545.-456.g.p.m.ç.)

Sasaistîtais, Prometejs, Oresteja, Agamemnons

Horeforas - ziedotâjs

Eimenîdas - lebvçlîgâs.



Sofokls

(496.-406.g.p.m.ç.)

Antigone, Valdnieks Edips



Eiripîds

(484.-406.g.p.m.ç.)

Mçdijas, Hipolits, Trojietes, Helena, Orests, Elektra, Ifigçnija Aulîdâ, Bakhantes


Komçdija

1) Vecatiskâ

Aristofâns

(450.-384.g.p.m.ç.)

Jâtnieki, Mâkoòi, Lapsenes, Miers, Putni, Vardes, Bagâtîba, Aîstrate, Sievietes tautas sapulcç, Sievietes Tesmoforiju svçtkos

Atiskais posms

(5. - 4. gs.p.m.ç.)

Vçsturiskâ proza

Herodots

(484.-424.g.p.m.ç.)




Tukidids

(460.-400.g.p.m.ç.)

Vçsture 8 grâmatas



Ksenofonts

(430.-355.g.p.m.ç.)

Grieíijas vçsture


Retoriskâ proza

Lizijs

(459.-380.g.p.m.ç.)

Runa pret Eratostenu



Demostens

(384.-322.g.p.m.ç.)

Treðâ runâ pret Filipu


Folozofiskâ

proza

Platons

(427.-347.g.p.m.ç.)

Valsts



Aristotelis

(384.-322.g.p.m.ç.)

Poçtika

3. Helçnisma laika literatûra

(3.-1.gs.p.m.ç.)


Menandrs

(342.-392.g.p.m.ç.)

Îgòa, Ðíîrçjtiesa



Teokrîts

(310.-250.g.p.m.ç.)

Idilles, Sirakûzietes



Kallimahs

(310.-240.g.p.m.ç.)

Tabulas, Cçloòi



Rodas Apollonijs

(295.-215.g.p.m.ç.)

Argonautika

4. Romas laikmeta literatûra

(1.gs.p.m.ç.- m.ç.4.gs.)


Plûtahs

(46.-120.g.m.ç.)

Morâles traktâti, Paralçlie dzîves apraksti



Lukiâns

(125.-180.g.m.ç.)

Muðas slavinâjums, Bez mantojuma atstâtais, Dievu sarunas, Jûras sarunas



Longs

(apm.2. vai 3.gs.m.ç.)

Dafnîds un Hloja


Homçrs


Nav îpaði vçsturisku ziòu. Viòð ir bijis akls, dieviðías iedvesmas apgarots dziesminieks. Apmçram septiòas pilsçtas pretendç uz Homçra dzimteni. It kâ viòð esot uzturçjies Hijâ. Vçlâk tur dzîvojoði homerîdi. Viòi izplatîja Homçra dzeju. Grieíu daiïliteratûras vissenâkie pieminekïi ir eposi Iliâda un Odiseja, par kuru autoru tiek uzskatîts aklais dzejnieks Homçrs. Tâ domâja arî antîkajâ pasaulç, lai gan jau tad konkrçtu biogrâfisku ziòu par Homçru nebija. Viòa eposi, mainoties laikmetu literâri estçtiskajâm prasîbâm, vienmçr palika izcila dzejas meistardarba neatdarinâms paraugs.

Par poçmu raðanos laiku ir domstarpîbas, bet apmçram 8.gs.p.m.ç. Tçmas ir par Trojas karu, kas norisinâjâs apmçram 13., 12.gs.p.m.ç. eposu vçstîjums ir par pagâtni. Homçrs tajos iepin sava laika notikumus. Poçmâ atrodams Mikçnu kultûrai piederoði motîvi. Mikçnu kultûras ziedu laiku 16., 12.gs.p.m.ç.

Eposos attçlotie notikumi saistîti ar grieíu (ahaju) karagâjienu uz Troju (jeb Iliju), pilsçtu Mazâzijâ. Iliâda stâsta par Trojas aplenkðanas pçdçjâ, desmit? gada notikumiem; siþeta pamatâ - stâsts par varoòa Ahilleja dusmâm. Grieíu karavadoòa Aìamenona aizvainots, viòs atsacîjies cînîties, un grieíi nespçj gût uzvaru pâr trojieðiem, kamçr kaujâs nepiedalâs Ahillejs. Tomçr, uzzinot, ka nogalinâts vina vistuvâkais draugs Patrokls, saniknotais Ahillejs dodas kaujâ un uzveic trojieðu vadoni Hektoru.

Odiseja ir nedaudz jaunâka poçma par Iliâdu. Tâ veltîta grieíu varoòa Odiseja piedzîvojumiem pçc Trojas kara, kad, jûras dieva Paseidona vajâts, viòð klejo desmit gadus, lîdz atgrieþas pie uzticîgâs sievas Penelopes.

Varoòpoçmu saturu veidojis ne tikai bagâts grieíu folkloras un mitoloìijas materiâls un paða autora mâkslinieciskâ fantâzija, bet arî vçsturiski fakti. Troja patiesi eksistçjusi. Arheoloìisko izrakumu rezultâtâ (tos uzsâka XIX gs. vâcu tirgotâjs H. Ðlimanis) tika atklâti vairâki ðis pilsçtas kultûrslâòi. Viens no tiem slânis atbilst eposos attçlotajam Senajos çìiptieðu un hetu XIV-XIII gs. p. m. ç. dokumentos minçti arî vairâkkârtçjie ahaju iebrukumi Mazâzijas piekrastç, ievçrojamâkais no kuriem, iespçjams, bijis tâ saucamais Trojas karð. Tâ notikumi tiek attiecinâti uz XIII gs. p. m. ç., kad Grieíijâ un Egejas jûras salâs vçl valda senâ un bagâtîgâ Egejas kultûra (saukta arî par Krçtas-Mikçnu kultûru - XVII-Xll gs. p. m. ç.). Iliâdâ un Odisejâ atspoguïojas ne vien ðis laikmets, bet arî daudzas iezîmes, kas raksturo IX-III gs. p. m. ç., tâdçï ar ðiem gadsimtiem pieòemts saistît eposu galîgâs izveides laiku.

Grûti tomçr atdalît patieso. Mezglos sapîto autora idealizçto vçstures notikumu kodolu no mîtiem, kurus savukârt papildina fantastiski motîvi. Poçmâm raksturîgi, ka lîdzâs grieíu un trojieðu varoòiem darbojâs arî dievi, ne vien lemjot un virzot notikumu gaitu, bet reizçm arî aktîvi cînoties kaujas laukâ vienâ vai otrâ no karojoðajâm pusçm.

Iliâdas un Odisejas mâksliniecisko savdabîgumu veido varoòpoçmâm tipisku izteiksmes lîdzekïu kopums. Tas ir episkajam stilam raksturîgais nesteidzîgs, plaði plûstoðs vçstîjums, tradicionâli vienâdas vârdkopas, rindas, stâstîjuma epizodçs. ðâdas tâ saucamâs formulas, pastâvîgie epiteti, plaði salîdzinâjumi, krâðòi savâ uzskatâmîbâ, heksametra pantmçrs - bûtiskâkâs ðî stila iezîmes.

Eposâ nenoliedzami vienotâ iecere un tâs realizâcijas mâkslinieciskums nodroðinâja Homçram spoþu slavu jau antîkajâ pasaulç un vairâk nekâ 20 gadsimtus pçc tam. Tomçr jau senatnç radâs jautâjums par abu poçmu autoru: Homçram piedçvçja vçl virkni citu episku darbu, vçlâk uzskatîja, ka viòð sacerçjis tikai Iliâdu un Odiseju, bet daþi hellçnisma laikmeta pçtnieki Odiseju atzina par kâda cita dzejnieka darbu. Tâ saucamais Homçra jautâjums par plaðu diskusiju objektu kïuva XVIII gs. beigâs, kad vâcu filologs F. Volfs izvirzîja domu: Iliâda un Odiseja esot atseviðíu dziesminieku dâþâdâ laikâ sacerçti varoòstâsti, kuri vçlâk apkopoti un rediìçti. Tâ ðai jautâjumâ pakâpeniski iezîmçjuðies divi pamatvirzieni: unitâriju teorija (poçmas esot vienotas, un tâm esot viens autors) un analîtiíu teorija (eposi sastâvot no pastâvîgâm daïâm, kuras sacerçtas daþâdos laika posmos). Vairums mûsdienu zinâtnieku aizstâv iespçju savienot abu uzskatu racionâlâkos pierâdîjumus: sengrieíu eposu veido daþâdu vçsturisko laikposmu notikumi un mîti, kurus vienotâ mâkslinieciskâ veselumâ sakausçjis viens autors (leìendârais Homçrs).

Homçra poçmas nozîmîgi ietekmçjuðas vçlâko gadsimtu grieíu un romieðu literâtûru un mâkslu, bet ar Vergilija Eneidas starpniecîbu arî Rietumeiropas eposa attîstîbu.

Homçra lliâda un Odiseja ir un paliek savdabîgs sengrieíu kultûras simbols.


Hçsiods (8.-7.gs.p.m.ç.)


Hçsiods ir spilgti izteikta personîba grieíu literatûrâ.

Hçsioda dzîves laiku var noteikt tikai aptuveni 8.gs. beigas vai 7.gs. sâkums p.m.ç. Viòð tâtad ir Homçra eposa jaunâkais laikabiedrs. Tajâ laikâ ìints kopienai sabrûkot un ðíiru sabiedrîbai veidojoties, Grieíijâ strauji attîstîjâs privâtîpaðums, saasinâjâs ðíiru cîòa. Naturâlâs saimniecîbas vietâ stâjâs naudas saimniecîba. Tas stipri ietekmçja sîkos un vidçji turîgos zemniekus, kas nonâca pilnîgâ atkarîbâ no lielajiem zemes îpaðniekiem. Hçsiods, bûdams sîkais zemes îpaðnieks, labi zinâja zemnieku dzîves un darba apstâkïus un runâ par tiem didaktiskajâ poçmâ Darbi un dienas.

Darbi un dienas - ðî didaktiskâ poçma atðíiras no varoòu eposa ar to, ka tajâ ir mazâk mitoloìiska materiâla, toties ar daudz lielâku tieðamîbu ienâk reâlâs dzîves attiecîbu attçlojumu. Pçc apjoma darbs ir neliels, bet satura ziòâ nozîmîgs. Hesiods savâ poçmâ nerunâ par tâlo pagâtni, bet vairâk pievçrðas tagadnei par sava laika sasâpçjuðiem jautâjumiem. Tiesas prâvas uzsâkðanas iemesls bija poçmas sarakstîðana. Tiesas darbus uzsâka Hesioda brâlis Perss, un piekukuïojot tiesu, panâkt netaisnîgu lçmumu un atòem Hçsiodam mantojuma daïu.

Hçsiods izvirza uzdevumu - runât patiesîbu. Poçmas pirmajâ daïâ Hçsiods runâ par sociâlo netaisnîbu, par valdniekiem liekçþiem, tiesneðu korumpçtîbu, varmâcîbu, patvaïu.

Viòð arî meklç lîdzekïus kâ to novçrst, dod padomu savam brâlim Persam neiesaistîties íildâs un izvairîties no skaïâm sapulcçm, bet pievçrsties darbam. Tâpat viòð ar ironiju runâ par pçrkamajiem ierçdòiem, valsts vîriem.

Hçsiods liek saprast, ka taisnîba stâv augstâk par varu, bet cilvçks bieþi vien to saprot tikai tad, kad nonâcis jau nelaimç. Un netaisniem spriedumiem kâ çna lîdzi nâk Zvçrests, un Tiesa vienmçr tiecas uz mantkârîgiem ïaudîm, tâ atnes tiem nelaimi, bet kas taisnîgi tiesâ, tam pilsçta plaukst un zeï, un tauta laimîgi dzîvo. Tur valda pârticîba un saticîba.

Hçsiods aicina valdniekus apsvçrt vçrîgi sirdî, kâ spriest taisnîgu tiesu, jo tautai ir jâmaksâ par valdnieku vainu. Ïaunumu ir pilna pasaule un ceïð uz to ir lîdzens un viegli ejams.

Runâjot par darbu Hçsiods aicina jau laikus domât par raþu, lopiem, neko neatstât nepadarîtu, neko neatlikt uz pçdçjo brîdi. Aicina neaizmirst mûþîgos dievus, kad cilvçks ir kïuvis bagâts, un ziedot tiem labâko no tâ, kas tam pieder, tad arî dievs nenovçrsîs savu laipno vaigu. Tâpat arî pievçrðas cilvçku savstarpçjâm attiecîbâm. Viòð pamâca, kad zemniekiem sâkt darbus, ðai dienu uzskaitîjumâ labi saskatâmi grieíu tautas ticçjumi. Lasot poçmu reizçm ðíiet, ka autors dzîvi saskata drûmâs krâsas, bet tomçr viòð tic taisnîbas uzvarai. Darbos un dienâs var atrast daudzus sakâmvârdus un parunas, kas ir populâras un tiek lietotas vçl ðodien. Daudzas rindas ir veltîtas dabas tçlojumiem, bet tâs vairs nav tik bagâtîgi krâðòi aprakstîtas kâ Homçram, kaut gan arî Hesiods savos darbos ir izmantojis epitetus, salîdzinâjumus un atkârtojumus.

Teogonija parâda izmaiòas ðíiru sabiedrîbas iekârtâ (piemçram pâreja no matriarhâta uz patriarhâtu) mitoloìiski atspoguïojas teikâs par veco dievu cîòu ar jaunajiem. Pamatâ pasaules izcelðanâs hronoloìija, pçc Hçsioda domâm, vispirms bija Haoss - tumðs tukðums, Zeme un Erots - mîlestîba. No Haosa un Zemes daþâdâs paaudzçs radâs pârçjâs pasaules daïas - Erebs Tumsîba, gaiðais Çters, Debsis, Jûra, Saule, Mçness. Hçsiods apraksta ne tikai reâlus pielûgðanas objektus, kas grieíu kultûrâ bija dievi, bet arî to spçku personifikâcija, kurus viòð domâja kâ cilvçkus rîcîbas ietekmçtâjus - Darbs, Aizmirstîba, Bads, Skumjas, Kaujas, Slepkavîbas, Íildas, Meli utt.

Ezops (apm. 6gs.p.m.ç)

Droðu vçsturisku ziòu nav, bet 5.gs.p.m.ç. vçsturnieks Hçrdots apgalvoja, ka Ezops dzîvojis 6.gs.p.m.ç.), bijis vergs Samas salâ un Delfos ticis nogalinâts.

Ezopa fabulu motîvs ietverts morâlçs, tajâs uzsvçrts, ka pasaulç valda ïaunums, ka liktenis ir mainîgs, bet nâkotne nedroða un nenoteikta, ka nav jâcenðas mainît likteòa pieðíirto stâvokli, jo izmaiòas var nest vçl lielâku nelaimi.

Fabulu personâþi - dzîvnieki, augi, cilvçki, dievi - bet tie sevî nevienmçr ietver tâs îpaðîbas, kâdas ir pierast personificçt ar tiem (skudra - strâdîga, lapsa viltîga), bet arî pilnîgi pretçju îpaðîbu paudçji (skudra - melîga un zaglîga)

Fabulu stils ir vienkârðs, skaidrs un lakonisks.


Kvints Horâcijs Flaks (65.g. - 8.g. p.m.ç.)


Ziòas par viòa dzîvi atrodamas viòa darbos. Dzimis Dienviditâlijâ, Venosâ. Tçvs brîvlaistais - tas bija kauna traips, kas nepameta Horâciju un radîja zinâmu nepilnvçrtîbas sajûtu, lai gan apzinâjâs savu nozîmîgumu Romas literatûrâ. Studçja Româ grieíu un romieðu literatûru, retoriku, filozofiju. Vçlâk zinâðanas papildina Atçnâs. Studç stoiíu un Epikûra filozofiju. Iestâjas republikâòu armijâ 41.gadâ piedalâs kaujâ pie Filipâm pret Augustu un Antoniju. Kad cieta neveiksmi glâbjas bçgot. Pçc amnestijas atgrieþas Româ, bet viòa îpaðumu konfiscç par labu oktaviâna veterâniem. Palicis bez lîdzekïiem, Horâcijs uzòemas rakstveþa pienâkumus un nodarbojas ar dzejoðanu. Ar to iemanto Virgîlija draudzîbu, kurð ieved viòu Mecenâta pulciòâ. drîz pçc Mecenâta nâves arî Horâcijs mirst un tiek apglabâts blakus. Mecenâts bija tas, kas iepazîstinâja Horâciju ar Augustu un tas viòam piedâvâja goda amatu, bet Horâcijs atteicâs, gribçdams sevi pasargât no intrigâm.

Slavu Horâcijam atnesa Satîras, Epodi.

Pakâpeniski samierinâjâs ar jauno valsts iekârtu, kïuva par Augusta slavinâtâju.

Horâcija darbi tiek publicçti ðâdâ secîbâ: Odas, Epodi, Gadsimta himna, Satîras un Vçstules. Te nav ievçrota darbu tapðanas secîba. Satîras un Epodus rakstîjis savas literârâs darbîbas sâkumâ.

Satîras - izdotas 1.gs. èetrdesmitajos gados p.m.ç. divâs grâmatâs.

1.grâmta - 10 satîras

2.grâmata - 8 satîras.

Sarakstîtas filozofiskajâ dialoga formâ daktilu heksametrâ. Horâcijs tâs sauca par Sarunâm. To valoda ir viegla, tuva Prozai.

Satîrâs Horâcijs pievçrðas privâtai dzîvei, skar morâli filozofiskas problçmas, sadzîves parâdîbas, risina literatûras jautâjumus. Izzobojot netikumus. Satîras - mistrojums formas un satura ziòâ daþâdi dzejoïi. Satîru dibinâtâjs - Lûcilijs 2.gs.p.m.ç. Horâcijs pârmet Lûcilijam neizkoptu stilu. Horâcija credo ir apvienot Romas seno dzejnieku idejas ar jauno dzejnieku sasniegumiem formas izveidç. Satîrâs pauþ savus filozofiskos uzskatus sintizçjot epikûrieðu un satîriíu mâcîbas, iesaka baudît dzîvi, bet bût pieticîgam, savaldît kaislîbas, ievçrot mçru.

Horâcija morâle nav sausa, dragmatiska. Viòð pamâca ar labsirdîgu humoru - pasaka patiesîbu smejoties. Izsmej skopuïus, mantrauðus, dzîru cienîtâjus, kaislîbas vergus. Visur ðâdi konkrçti piemçri, salîdzinâjumi (piemçram, lauku miers - pilsçtas burzma, lauku pele - pilsçtas pele).

Savos darbos daudz runâ pats par sevi, savu gâdîgo tçvu, par Mecenâtu. Vieglâ stâstîjumâ pievçrðas nopietniem tematiem, izmantojot fabulas, atziòas. Satîrâs spilgti, tieði attçlo Romas dzîvi.

Epodi - piedzîvojums, jambu pantmçrâ saturçti dzejoïi, kas sastâv no divrindu strafâm, kurâs otrâ vârsma ir îsâka par pirmo.

No Arhilaha Horâcijs pâròçmis griezîgus jambus - pantmçrus un aso toni. Bet Epodu saturs ir oriìinâls, nav aizgûts no grieíiem.

Epodos izsmej cilvçku trûkumus, pievçrðas daþâdâm dzîves parâdîbâm. 2.epods - îpaði populârs, jo tajâ runa ir par vienkârða zemnieka dzîvi, pçdçjâ strafâ noskaidrojâs, ka lauku idilles slavinâjums ir liekulîgs. Epodâs parâdâs Horâcija politiskie uzskati, kas pakâpeniski mainâs. Epodas jau parâdâs Oktaviâna - Augusta cildinâðana, kas nav Satîrâs.

Odas - èetrâs grâmatâs, trîs iznâk 43.g.p.m.ç. bet ceturtâ 33.g.p.m.ç.

Pieskaras filozofiski çtiskiem jautâjumiem. Tâpat iet savu zelta vidusceïu - Horâcija gudrîbu. Tiek cildinâts Augusts un Romas valsts. Odâs atspoguïojas ar Horâcija personisku pârdzîvojumi. Raksta par mîlestîbu, bieþi mainot mîlas objektu. Bet viòa mîlas dzeja nav jûtu îstenuma un kvçles. Tajâ vairâk ir pârdomas, kas nesaviïòo lasîtâju. Horâcijs augsti vçrtç draudzîbu. Viòð ieviesis romas literatûrâ grieíu pantmçrus un veidojis tos smalkâkus. Ietekmçjies no Alkaja, Anakreanta, Sapfas. Odas ir slavenâkais Horâcija darbs tieði ar sava satura bagâtîbu, izteiksmes tçlainîbu.

17.gs.p.m.ç. sacer patriotisko Gadsimta himnu, un pçdçjais darbs ir Vçstuïu grâmatas. Tâs adresçtas atseviðíâm personâm. Padziïina iepriekðçjos darbos paustos uzskatus. Slavena ir otrâs grâmatas treðâ vçstule - Dzejas mâksla - runâ par dzejas teoriju, drâmu. Vçstulç - 476 vârsmas. Skarti kompozîcijas, formas jautâjumi. Prasîba pçc viengabalainîbas, stila atbilstîbu saturam. Atturçðanâs no lieka naturâlisma. Vçrðas pret dievu iejaukðanos lugas beigâs, pret slepkavîbâm uz skatuves. Dzejas pamatâ ir talanta un mâkslas tehnikas salîdzinâjums. Dzejas mâksla ir literârâs teorijas þanra pilnîgâkais un labâkais paraugs Romas literatûrâ.


Publijs Ovîdijs (43.g.p.m.ç. - m.ç.18.g.)


Ovîdija literârâ darbîba saistîta ar Augusta valdîðanas 2.posmu.

Ovîdija biogrâfija ir viòa Skumju elçìija ceturtâs grâmatas 10.elçìijâ.

Dzimis Sulmonâ. Cçlies no jâtnieku dzimtas, ìimenç jaunâkais dçls. Mâcîjies retoriku skolâ Româ. Ovîdijam padevuðas svazorijas, kurâs nepiecieðama bagâta iztçle un emocionalitâte. Pçc skolas beigðanas dodas uz Grieíiju un apmeklç Atçnas, kur padziïina savas zinâðanas. Atgrieþoties Româ strâdâ par policijas zemâkâs pakâpes ierçdni. Bet ðis darbs viòu neinteresç un viòð nododas literatûrai. Izveidojas par sava laika populârâko dzejnieku Româ. Romu uzskata par savu dzimteni un ir laimîgs, ka var dzîvot Româ. Piecdesmit gadu vecumâ, m.ç. 8.gadâ, Ovîdijs tiek izraidîts trimdâ uz Tomi pilsçtu Melnâs jûras piekrastç. Ar ðo pilsçtu sasitâs II.posms Ovîdija dzîvç, no m.ç. 8.-18.gadam. Augustu neapmierinâja Ovîdija literârâ darbîba. Dzejoïu krâjums Mîlas mâksla atklâja Augusta Romas sabiedrîbas apðaubâmo tikumîbu. Savâ daiïrades I posmâ Ovîdijs pret Augusta çtiskajâm reformâm izturas nenopietni un to Augusts uzskatîja par protestu, neuzticîbu. Ovîdijs mirst trimdâ, m.ç. 18.gadâ. Apbedîts netiek Româ, bet turpat trimdâ.

Literâro darbîbu var iedalît 3 posmos:

1) mîlas dzejas - Mîlas dzeja, Mîlas elçìija, Varones, Mîlas mâksla, Zâles pret mîlestîbu;

2) reliìiski mitoloìiska satura poçmas - Fâsti, Metamarfozas;

3) trimdas laika dzeja (8.g.m.ç. -18.g.m.ç.) - Skumjas elçìijas, Vçstules no Panta

Mîlas çlçìijas - piecas grâmatas. Sagâdâja Ovîdijam mîlas dziedoòa slavu. Otrajâ izdevumâ iznâca trîs grâmatâs. Mîlas çlçìijas ir veltîtas vienai varonei - Korinnai. Taèu atðíirîbâ no Katulla korinnas, Ovîdija Korinna ir vairâk nosacîts tçls. Ovîdijs sniedz precîzu Korinnas ârçjo portretu, bet neatklâj savas jûtas. Tai nav savas sejas, dvçseles, tâ iemieso skaistu sievieti vispârîgâ nozîmç. Ovîdijs mîlas þanrâ ir ne tikai turpinâtâjs, bet arî novators.

Ovîdija mîlçtâjam mîlestîba nav dziïð un vienreizçjs piedzîvojums, bet gan viegla, aizraujosa rotaïa. Tas spçj mîlçt gan kundzi, gan viòas verdzeni.

Varones - piecpadsmit vçstules, kuras saviem prombûtnç esoðajiem vîriem un mîïotajiem raksta grieíu mîtu varones.

Visas vçstules ir par vienu tematu: ðíirðanâs, ilgas, vientulîba, greizsirdîbas mokas, skumjas atmiòas par nelaimîgas mîlas sâkumu, domas par nâvi, lûgums atgriezties.

Kautrîgâ Penelope un kaislîgâ Fedra, sentimentâlâ Enona un atriebîgâ Medeja, pamestâ Didona un ar varu ðíirtâ Brizeida katra savâdi pârdzîvo savas jûtas.

Ovîdijs smeï no daþâdiem avotiem, viòð izmanto Homçru, traìçdijas, helenistisko poçziju, tçlojoðâs mâkslas darbus. Arî pilnîgi pastâvîgi pârstrâdâ siþetus. Viòa varones gandrîz vienmçr ir bailîgas un nevarîgas, kâ piemçram Ovîdija Didonai nav to iezîmju, kuras viòai bija devis Virgîlijs.

Apmçram ap to paðu laiku, kad Ovîdijs raksta Varones, top arî viòa traìçdija Medeja, kura lîdz mûsdienâm nav saglabâjusies.

Mîlas mâksla - savdabîga parodija.

I.daïa - par mîlas objektu atraðanu

II.daïa - par iekaroðanu

III.daïa - par mîlestîbas saglabâðanu.

Pamâcîbas vispirms sniegtas vîrieðiem, pçc tam sievietçm. Daudz izmantoti salîdzinâjumi.

Zâles pret mîlestîbu - padomi kâ izârstçties no nelaimîgas mîlestîbas. Dod atziòu, ka mîlestîba ir kâ slimîba un zâles katram vajadzîgas citâdâkas.

Ðî I.perioda dzeja ir viegla, bez îpaða satura dziïuma. Ovîdijs vispilnîgâk atspoguïo mîlestîbu, Iedziïinâs sievietes jûtu pasaulç, pârdzîvojumos. Necenðas neko idealizçt.

II.posmâ pievçrðas reliìiski mitoloìiskâm poçmâm.

Fasti - neskaidro Romas seno paraþu un svçtku izcelsmi. Atbilst augusta centieniem.

Izmanto teikas par romieðu svçtkiem un ataino to atmosfçru. Ðîs teikas kopâ saista romieðu kalendârs, katra grâmata veltîta kâdam mçnesim un sâkas ar mçneða nosaukuma izskaidrojumu. Fastâs aplûkoti vissenâkie dievi un laiku. Augusts un Jûlijs Cçzars tiek pielîdzinâti dieviem. Fasti saista ar patriotismu, mîlestîba uz tautu caurauþ visu Romas senatni, un lîdz ar to dara interesantu paraþu un tradîciju aprakstu.

Metamorfozas - poçma par dievu un cilvçku pârvçrðanos dzîvniekos, augos, akmeòos, zvaigznçs. Grib parâdît dzîves daudzveidîbu, cilvçka sareþìîto, pretrunîgo raksturu. Metamorfozas atspoguïo pasaules vienotîbu, ka viss pasaulç ir saistîts ar cilvçku. Metamorfozas ir visuma vçsture, sâkot no Noasa beidzot lîdz vçsturiskajam laikmetam. Izmanto visu grieíu mitoloìiju (250 mîti). Poçma sastâv no 15.grâmatâm, darbîba tajâs notiek daþâdâs vietâs un poçma tiek sadalîta ciklos: Argosas un Tçbu mîti, argonauti, Hçrakls, Enejs un viòa pçcnâcçji.

Pasaules pârvçrðanâs no haosa lîdz harmoniskam kosmosam. Mîts par èetriem cilvçces attîstîbu posmiemiem: zelta, sudraba, vara un dzelzs laikmetiem. Dafnes pârvçrðana lauru kokâ (I gr.); mîts par Faetonu, Saules dçlu, kas izlûdzies no tçva viòa ratus un tikko kâ nav sadedzinâjis zemi (II gr.); par Narcisu, kas noraidîjis nimfas Eho mîlu, bet iemîlçjies pats savâ attçlâ (III gr.); novele par Pirama un Tizbes nelaimîgo mîlu (IV gr.); teika par Niobi, kas lepojusies ar saviem bçrniem un viòus zaudçjusi augstprâtîgâs lielîðanâs dçï (VI gr.); par Kefala un Prokridas greizsirdîgo mîlestîbu (VII gr.); nelaimîgais Daidala un Ikara lidojums (VIII gr.) teika par Orfeju un Eridiki, mîlas mîti, kurus stâsta Orfejs (X gr.); Keika un Halkionas uzticîgâ mîla (XI gr.).

Skumju elçìijas - piecas grâmatas.

I.grâmata tapusi ceïâ uz trimdu. Apraksta vçtru Adrijas jûrâ, kas kuìi atdzen pie Itâlijas krastiem.

5.elçìijâ Ovîdijs sevi salîdzina ar Odiseju. Un uzvar, ka viòa liktenis ir vçl bçdîgâks, jo nav atpakaïceïa uz Romu.

3.elçìijâ apraksta pçdçjo nakti Româ, un neslçpj savu dziïo izmisumu.

II.grâmatâ ir kâ vçstule Augustam. Ovîdijs aizmirst savu lepnumu un lûdz Augustu ïaut tam atgriezties. Drûmi un pelçki Ovîdijs apraksta trimdas ainavu un tâds ir arî viòa dvçseliskais stâvoklis.

III.grâmatâ Ovîdijs apraksta vietçjo iedzîvotâju drûmo raksturu.

IV.grâmatâ stâsta par to, kâ viòam nâcies aizstâvçties ar ieroci rokâs.


Pindars (apm.522-441.g.p.m.ç.)


Grieíu klasiíis. Dzimis Oratorijâ, izglîtojies Atenâs, vçlâk uzturçjies Sirkûrâs, Akragantâ. Pârvaldîjis visus svinîgâs koru lirikas þanrus.

Visievçrojamâkâs ir epikçnijas - slavinâjumi uzvarçtâjiem vispârçjâs grieíu sacîkstçs - sporta spçlçs.

Pindara darbi apkopoti 17.grâmatâs. Saglabâjuðâs 45 epikçnijas 4 grâmatâs, kas sadalîtas pçc sacensîbu vietâm:

1) Olimpiskâs - uzvara Olimpijâ

2) Pîtiskâs - uzvara Delfâs

3) Nemejiskâs - uzvara Nemejâ

4) Istmiskâs - uzvara Istmâ.


Solons (638. - 558.g.p.m.ç)


Izcils Atçnu politiskais darbinieks. Viòð ir vergturu demokrâtijas un to sociâlo pamatprincipu dibinâtâjs, uz kuriem balstoties attîstîjâs Atçnu demokrâtiskâ polisa. Viòa dzîves laikâ bija smagas ekonomiski politiskâs krîzes. Ðî krîze draudçja izvçrsties pilsoòu karâ. Ðajâ situâcijâ Solons tika uzaicinâts kâ ðíîrçjtiesnesis un likumdevçjs. Turîgie tika iegroþoti, Atçnu zemnieki atbrîvoti no parâdu verdzîbas. Solona politiskâ darbîba spilgti atspoguïojas viòa dzejâ. Viòa elçìijas un jambi ir viòa politiskâs darbîbas atskaite. Populârs Solons kïuva ar elçìiju Solamînas. Tajâ viòð aicina atçnieðus nebût gïçviem un atkarot megerieðiem zaudçto Solamînas salu. Solonam piemita patriotisks patoss, lepnums par savu pilsçtu, lîdzjûtîba pret verdzîbâ pârdotajiem.

Solamîna

Ievadâ Solons uzrunâ atçnieðus aicina cîòâ par Solomînas salu, ar ironiju runâ par cilvçku lçtticîbu, muïíîbu.

Katrs par sevi jûs gudri un lîdzîgi viltîgâm lapsâm,

Tomçr, kad sanâcis bars, sekls un tukðs jûsu prâts.

Vîrus ar glaimîgu mçli jûs ieceïat valdnieku tronî,

Vârdi jums vienîgais mçrs, neskatîts tikums un darbs.

Solamînas beigâs dod it kâ atskaiti par saviem darbiem. Par to, ka nav tukðu vârdu runâtâjs, bet solîto ir pildîjis. Atbrîvojis vergus. To visu panâcis ar stingru likumu un taisnîbu. Beigâs izsaka domu par savu grûto politiía likteni, par to, ka tiek vajâts. Dod salîdzinâjumu:

No visâm pusçm tâpçc vajâts esmu es

Kâ niknais vilks, kam apkârt stâjies suòu bars.

Alkajs (7.gs.p.m.ç.-6.gs.p.m.ç.)


Dzimis Mitilçnes pilsçtâ, aristokrâtu ìimenç. Viòa dzîves laikâ risinâs asas cîòas starp dçmosi un dzimtas aristokrâtiju. Demokrâtu uzvaras rezultâtâ Alkajs ir spiests atstât dzimteni un doties trimdâ. Alkja lirikâ ir gan politiskâ tematika, gan mîlas lirika, dzîru dziesmas, himnas. Alkajs izmanto daþâdus pantmçrus, bet nozîmîgâkâ ir Alkaja strofa, ko vçlâk izmanto Horâcijs.

Nav vietas skumjâm dzîvç, ja tâm nav nekâda jçga, labâk ir priecâties, baudît dzîvi. Ziema saistâs ar kaut ko nevçlamu, nepatîkamu, bet ziedonis ar prieku, dzîvîbas atgrieðanos dabâ un cilvçkos.

Sapfo (6.gs.p.m.ç.)


Dzîvojusi Lesbas salâ, Mitelçnç vadîjusi skolu, kur mâcîja aristokrâtu meitençm dzeju, mûziku, deju. Bûdama aristokrâte, tâpat kâ Alkajs un Teognîds ir spiesta atstât dzimteni un doties trimdâ. Kâdu laiku dzîvo Sicîlijâ. Ziòas par viòas dzîvi ir maz un tâs ir pretrunîgas. Vienîgâ liecîba ir viòas dzeja. Ir leìenda, kas vçsta par to, ka Sapfo bijusi nelaimîgi iemîlçjusies un metusies no klints jûrâ. Sapfo izmanto daþâdus pantmçrus un strofas. Vçlâk Horâcijs izmantojis savâ dzejâ tâ saukto Sapfo strofu. Dzejâ galvenâ uzmanîba veltîta mîlestîbai, jaunîbai, dzîves priekam. Te parâdâs jûtu neviltotîba, pârdzîvojuma dziïums, tieðums, spilgta emocionalitâte.

No viòas saglabâjusies Himna Afrodîtei. Sapfo Afrodîti uzrunâ kâ senu draudzeni, ïoti tieði, personîgi. Te nav nekâ no patosa, tie ir pirmie soïi dzejnieka profesionalitâtes ceïâ. Pirmajâ daïâ aicina Afrodîti palîgâ savâs bçdâs, lai tâ viòu atbrîvo no sirdsnemiera, kas viòâ valda.

Otrajâ daïâ parâdîts ïoti spilgts mîlestîbas pârdzîvojuma atspoguïojums. Spilgti, tieði un neviltoti attçlotas Sapfo jûtas, mîlestîba. Varbût pat pârâk tieði. Ðajâ daïâ it kâ tiek atkailinâta viòas dvçsele.

Treðâ, ceturtâ un piektâ daïâ dabas tçlojums, ar kuras palîdzîbu tiek parâdîts dvçseles nosakòojums.

Beigâs izskan pesimisms, skumjâs par vientulîbu, atstâtîbu.

Jau mçness ir zudis skatam,

Un Plejâdes sen jau projâm -

Nakts vidus, bet laiks iet secen, jo viena, es viena guïu.

Tâ nevar rast mieru ne miegâ, ne darbâ, jo visas domas saista kâds jauneklis.

Epitalâmijas

Dzîres, kâres, svinîbas, vîns, jautrîba, lîgavaiòa slavinâðana, tâpat pieminçts vîndevis Hermijs.

Anakreonts (6.gs.p.m.ç. 2.puse)


Dzîvojis Teosâ. Vçlâk pçc persieðu iebrukuma pârceïas uz Trâíiju, vçlâk uz Grieíiju. Samas salu, kur dzîvoja tirâna Polikrata, tad Atçnâs, Tesâlijâ, kur arî miris. Dzejas tematika ir vienveidîga - rotaïîga mîlestîba, dzîru dziesmas, te nav jûtu dziïuma, tieðu pârdzîvojumu, kas ir Sapfo un Alkaja lirikâ. Popularitâti viòa dzeja ieguvusi ar asprâtîgu rotaïîgumu, gaiðu ironiju, improvizâtorisku vieglumu. Ar hellçnisma laiku izplatâs anakreontiskâ dzeja, kas atdarina Anakretonta dzejas formu un saturu tik tieði, ka nezinot autoru to ir grûti atðíirt oriìinâlu no atdarinâjuma.

Dzeja ir viegla, rotaïîga

1. Prieku baudîðana.

2. Rûgtums par vecumu, kas tuvojas.

3. Ironija par mîlestîbu, kas grib aizbçgt, bet nespçj.

Arhilahs (7.gs.p.m.ç.)


Dzimis Parosas salâ, aristokrâta un verdzenes dçls, nebûdams likumîgs dçls, bija zinâmâ mçrâ deklasçts cilvçks un, trûkuma spiests. dzîvojis nemierîgu, kara algotòa klaiòotâja dzîvi, piedaloties kara gâjienos jaunu koloniju iegûðanas dçï, nekur neiedzîvojies apkârtçjâ vidç. Viòð pats sevi raksturo kâ kara dieva kalpu, kam pazîstamas arî mûzu saldâs dâvanas. Karð viòam ir eksistences avots. Bûdams kara algotnis, lielâko dzîves daïu pavada daþâdâs Grieíijas pilsçtas. Galvenokârt rakstîjis elçìijas un jambus, mazâk sacerçjis fabulas. Tâs sacerçjis divrindçs, kur otrâ rinda pantmçrâ atðíiras no pirmâs. Neviens darbs nav saglabâjies pilnîgi. Fragmenti liecina par izkoptu valodas lakonismu, izteiksmes lîdzekïu daudzveidîbu. Viòa dzejâ jûtama smalka ironija, asi nievâjoða satîra, kâ arî gaiðu jûtu apdvesta mîlas jûsma, aicinâjums dzîves grûtîbas un bçdas remdçt vînâ. Savâ dzejâ noliedz tradicionâlo aristokrâtijas morâli, tâdçï arî izvçlçjies kara algotòa dzîvi. Par bçgðanu no kaujas laika dzejnieks stâsta aukstasinîgi ar zinâmu paðironiju. Viòa dzejâ atspoguïojas viòa dzîves filozofijas pamatprincipi: izturîba, vîriðíîba, apzinâðanâs, ka straujas likteòa pârmaiòas ir likumsakarîgas dzîves ritms. Viòam piemît spçcîgs temperaments, ïoti tieði un spilgti attçlo savas izjûtas attieksmç pret dzîves daudzveidîbu.

Arhilaha elçìijâ varonim kaujâ lîdzi ir vîns un maize. Un vînu dzerot tam ðíçps ir atbalsts, bet vîns ir atbalsts kaujâ. nenopeï par to. ka vairogs tiek aizmirsts kaujas laikâ, bet priecîgs, ka paða âda vesela, kas bçdas par vairogu, to var pagâdât jaunu. Tai paðâ laikâ aicina droðiem un spçcîgiem bût, jo tikai drosme un spçks ir lîdzeklis pret ïaunumu.

Epodi - ðeit parâdâs attiecîbas starp Dieviem un cilvçkiem. Dievu vara un spçja vçrot notiekoðo, tiesât cilvçku rîcîbu.

Trohaji - doma, ka cilvçks ir pakïauts savam liktenis un viòam jâdzîvo tâ, kâ nolicis liktenis.

Teognids (6.gs.p.m.ç.)


Dzimis Megarâ. Dzeja ir didaktiska satura ar spilgti izteiktu politisko ievirzi. Teognids piederçja pie dzimts aristokrâtijas, kura cîòâ ar dçmosu zaudçja. Tâpçc dzejnieks bijis spiests pamest dzimteni un doties trimdâ. Savas elçìijas viòð velta kâdam jaunietim Kirnam. Savâs elçìijâs viòð aicina novçrsties no dçmosa, kas nav cienîgs bût par noteicçju polisâ. Viòa dzejâ ir daudz ironijas un naida pret demokrâtijas pârstâvjiem, kas bija guvuði uzvaru politiskajâs un ekonomiskajâs cîòâs un sagrâbuði varu un bagâtîbu Megarâ. Viòam raksturîga ir spilgta un tçlaina valoda, formas un domas skaidrums.

Elçìijas

Viòa elçìija ir kâ pamâcîba, padomu devçja kâdam jaunietim vârdâ Kirns. Un ðis Teognîda pamâcîbas ir visai interesantas. Kâ galvenâ te dominç doma, nekad nesaistîties ar cilvçkiem, kas ir trûcîgâki, neizglîtotâki par tevi paðu, jo no tâdiem nekad nav nekâda labuma. Saieties vajag tikai ar tiem, kas no augstas cilts, jo tiem allaþ galds ir klâts un palîdzîbu tie nelûgs grûtâ brîdî, bet trûcîgais nespçs palîdzçt, jo paðam tam klâjas grûti. Un nevajag palîdzçt tiem, kas no zemâkas ðíiras, jo atmaksu ir veltîgi gaidît. Un sev no viòiem tu nekâ nevari iegût. Labums no tâdiem nav nekâds. Savukârt sievu, ja tai naudas ir daudz ir derîgi òemt no zemâkas kârtas. Ar ironiju uzsver, ka manta ir tâ, kas ir cilvçku prâtos. Un kârtas nu mantkâre jauc!

Un elçìijas beigâs izskan doma, ka labâk ir pavisam nepiedzimt ðajâ pasaulç, bet ja esi piedzimis, tad âtrâk tiecies ar nâvi, jo kapâ ir tîkamâk nekâ dzîvi baudît.

Publijs Vergilijs Marons (70.-19.g.p.m.ç.)


Dzimis Ziemeïitâlijâ, brîvo iedzîvotâju zemâkajâ slânî. Viòa tçvs pratis uzlabot savu materiâlo stâvokli un ieguvis zemes gabalu Mantujas pilsçtas apkârtnç. Mâcîjies Kremonâ, Milânâ. Beigâs pâriet dzîvot uz Romu, lai papildinâtos retorikâ un zinâtnçs. No advokâta karjeras, kurai parasti gatavojâs retoru skolas jaunie audzçkòi, nekas neiznâca. Vergilijam nebija oratora dâvanu. Vergilijs jaunîbâ jûsmoja par neirotiíu dzeju un rakstîja liriskus dzejoïus jaunajâ stilâ, bet viòð cenðas tuvinâties Katullas stilam, citç un pârveido viòa dzejas. No Katulla mâcâs rûpîgo formas apdari, no Lukrçcija dabas izjûtu un epikûrieðu mierîgâs dzîves un pieticîbas ideâlus.

Pçc studijâm atgrieþas mâjâs. Tuva bijusi mierîgâ lauku dzîve. Vergilija zeme vçlâk tiek konfiscçta, bet pçc Mecenâta lûguma Vergilijs tiek bagâtîgi atlîdzinâts.

Vergilijs pieslienas Mecenâta pulciòam. 50 gadu vecumâ dodas uz Grieíiju un Troju, lai savâktu materiâlus Enîdai, bet atpakaïceïâ mirst.

No pirmajiem darbiem Bukolikas, Ganu dziesmas. Par paraugu òçmis Teokrita idilles. Vergilijam gani ir tikai maskas. Vergilija eklogas saistîtas ar aktuâliem notikumiem, tajâs skan tâ laika politiskie motîvi.

I.eklogâ divi gani Titirs un Milibijs sarunâjas. Nelaimîgais Milibijs ir spiests atstât savu zemes stûrîti, kas atdots Oktaviâna armijas veterâniem. Viòð dodas ar kazu baru projâm un dzied bçdîgu dziesmu. Savukârt Titaram ir izdevies saglabât savu îpaðumu un slavç dievu par viòa laipnîbu.

Titara personâ Vergilijs tçlo pats sevi, un te pirmo reizi ieskanas Augusta slavinâðanas motîvs. Ganu klusajâ idillç iekïaujas laikmetîga tematika, protests pret pilsoòu kariem, kuru dçï jâatstâj dzimtene.

IV.eklogai ir izteikti politisks raksturs. Vergilijs pareìoja zelta laikmetu iestâðanos pçc kâda bçrna piedzimðanas. Jautâjums par bçrnu (kurð?) nav atrisinâts. Ekloga adresçta Asinijam Polionam.

V.eklogâ gans Mopss dzied par jaunekïa Dafnida nâvi, bet Melnaks Mopsu mierina un stâsta par Dafnida uzòemðanu dievu skaitâ.

X.eklogâ apdzied sava drauga Kornçlija Galla mîlas mokas.

Eklogu formu veido gleznaina daba. Eklogâs viss zied, viss ir dzîvîbas spçka pilns.

Mecenâta ierosinâts Vergilijs raksta Georgikas.

Georgikas - pamâcoða poçma par lauksaimniecîbas galvenajâm nozarçm èetrâs grâmatâs.

I.grâmata stâsta par zemkopîbu (par augsni, arðanu, darba rîkiem).

II.grâmata stâsta par dârzniecîbu (augu, koku audzçðanu, ðíiròu uzlaboðanu).

III.grâmata stâsta par lopkopîbu.

IV.grâmata stâsta par biðkopîbu.

Vergilijam lauku temats bijis ïoti tuvs. Tas bija arî aktuâls Oktiviâna valdîðanas laikâ.

Gerogiku pamatuzdevums bija radît interesi par zemkopîbu, propagandçt valdîbas plânus.

Georgikâs Vergilijs atklâti cildina Oktaviâna reþîmu, jo ðis darbs ir viòam veltîts.

Georgikâm par pamatu noderçja Hesioda Darbi un dienas. Hçsiods neslçpj zemnieku grûtîbas, bet Vergilijs idealizç to dzîvi.

Vergilijs domâ, ka laimi var sasniegt baudot kluso dzîvi uz laukiem.

Katrâ Georgiku grâmatâ bez pamâcîbâm ir arî galvenâs atkâpes:

1. tçlainais pavasara apraksts.

2. Itâlijas cildinâðana.

3. Oktaviâna slavinâðana

4. mîts par Orfeju un Euridiki.

Geordikâs ir daudz lauksaimniecîbas, ìeogrâfijas, astronomijas terminu.

Ðis zinâtniskums ir pilnîgi aleksandrieðu gaumç.

Eneîda

Darbs iesâkts 29.gadu vecumâ, nav pabeigts. Pamatâ mîts par trojieti Eneju.

Eneîda rakstîta pçc Homçra Iliâdas un Odisejas parauga. Sastâv no 12 grâmatâm un sadalâs divâs daïâs. Pirmajâs seðâs aprakstîtas Eneja maldu gaitas lîdz nonâkðanai Latijâ un tâs dzîvç dçvç par romieðu Odiseju. Pçdçjâs 6 grâmatas veltîtas Eneja cîòâm un varoòdarbiem Latijâ, dçvç par romieðu Iliâdu.

Eneja ieraðanâs Latijâ pçc ilgiem klejojumiem pa zemçm un jûrâm naidîgâs dievietes Junonas dçï. Par pilsçtas dibinâðanu Latijâ. Junona lolo domu likt Kârtâgai valdît pâr tautâm. Tâpçc padzirdçjusi par Eneja domu sagraut Kârtâgu, viòa lûdz vçju dievu Eolu palaist vaïâ vçjus un aizraut Eneju. Jupiters mierina Eneja mâti Vençru, kas uztraucas par dçla likteni. Enejs ierodas pie Kârtâgas valdnieces Didonas, kas laipni uzòem Eneju un rîko par godu dzîres. Enejs stâsta par dramatiskajiem piedzîvojumiem ceïojumos.

Publijs Terencijs Afrs (ap190.g - 159.g.)


Afrs ir pieòemtais vârds (Âfrikânietis), dzimis Kârtâgâ. Româ viòð nokïuvis no Âfrikas kâ vergs un bijis kalps senatora Terencija Lukana mâjâ. Saimnieks ieinteresçjâs par apdâvinâto vergu, izglîto to un atlaiþ brîvîbâ. Ternecijs uzturçjâs diþciltîgâs jaunatnes sabiedrîbâ. Sarakstîjis 6 komçdijas, kuras visas ir saglabâjuðas. Grieíu oriìinâlu îpatnîbas Terencijs saglabâ labâk nekâ Plauts. Viòa komçdijâs tâ pat kâ Menandra ir mierîgas, bez bufenâdes, kustîgiem vergiem, kontikâm. Viòð nejauc romieðu un grieíu dzîves îpatnîbas. Viòa lugas tâpat kâ Menandra ir aristokrâtiskas. Terencijs ir pârâks par Plautu, rûpîga un dziïâ raksturu veidoðanâ. Viòa personâþi raksturoti dziïi, iejûtîgi. Plauta komçdiju vergs Terencija komçdijâs tiek atbîdîts malâ. Savedçjs parâdâs tikai vienâ lugâ Brâïi. Hetçras nav mantkârîgas, pçrkamas. Attiecîbas ìimençs ir labas un konflikti izceïas tikai pârpratumu dçï.

Brâïi audzinâðanas problçmas.

Dçmejam ir divi dçïi, Eshins un Ktçsifons. Ktçsifons dzîvo pie tçva uz laukiem, bet Eshins pilsçtâ pie tçva brâïa. Ktçsifonam nav daudz brîvîbas, turpretî Eshîns dzîvo brîvi. Eshîons ielauþas savedçja mâjâ un nolaupa netiklu meiteni. Tçvs par to uzzinot, pârmet brâlim, ka tas nav stingri audzinâjis viòa dçlu. Bet vçlâk izrâdâs, ka Eshîns meiteni nav nolaupîjis sev, bet gan savam brâlim Ktçsifonam pçc viòa lûguma. Pats Eshîns iemîlçjis vienkârðu, krietnu atçnieti, kuru grib precçt.

Vîramâte Ïoti nopietna luga. Lîdzîga Menandra Ðíîrçjtiesai.

Jauneklis Pamfîls svçtkos izvaro godîgu meiteni Filumenti, novelk tai gredzenu un uzdâvina hetçrai. Pçc tçva gribas apprec Filumeni. Bet viòi abi nezin, ka viòi ir jau tikuðies. Pamfils aizmirst hetçru un iemîl sievu. Viòð aizbrauc mantojuma darîðanâs. Filemene atgrieþas pie saviem vecâkiem, kur viòai piedzimst bçrns. Pamfils atgriezies ir ïoti saðutis, bet Filumenes mâte ierauga hetçras pirkstos Filumenes gredzenu un noskaidrojas, ka Pamfils ir Filumenes bçrna tçvs. Baktida palîdz atjaunot ìimenes laimi.

Komçdija ir ïoti humâni varoòi - labvçlîga vîramâte un sievasmâte.

Terencija prologi vairs nav îsti libreti, tie veltîti literârai problemâtikai, aizstâv kontaminâcijas paòçmienu, noskaidro plaìiâta jçdzienu, stâsta arî par savâm problçmâm: Es esmu cilvçks, un nekas cilvçcîgs man nav sveðs.

Plauts (ap 254.- 184.g.p.m.ç.)


Îstajâ vârdâ Tits Maks, pieòemtais vârds Plauts dzimis Umbrijâ. Pirmais pievçrðas komçdijai. no 21 lugas saglabâjuðâs 20. Viòa lugas ir jaunatisko komçdiju pârveidojumi. Plauts ir pârveidojis grieíu lugas gan pçc satura, gan formas. Menandra komçdijas ir izsmalcinâtâkas, nopietnâkas. Plauts ir vienkârðu ïauþu rakstnieks, demokrâts. Viòa komçdiju centrâ ir vergs, pret kuru Plauts izturas ar simpâtijâm. Plauts maina grieíu jaunatiskâs komçdijas sociâlo tendenci. Plauta darbos atspoguïojas pilsoòu aktivitâte, optimisms, viòa varoòi ir enerìiski, neatlaidîgi. Piemçrojoties skatîtâjam viòð pastiprina komiskos efektus, iestarpina jautru, piedauzîgu bufanâdi. Plauts izmanto kontaminâcijas paòçmienus, saliedç divas lugas vienâ.

Komiskâ efekta dçï Plauts lieto grieíu vârdus, izteicienus. Plauta komçdijâs ir daudz vairâk jautrîbas nekâ jaunatiskajâs. Viòa varoòi ir ïoti temperamentîgi. Tikpat izteiksmîgi Plauts tçlo sçras.

Komismu kâpina arî tas, ka vergs bieþi nostâjas pozâ, kas neatbilst viòa stâvoklim. Plautam raksturîga personu samainîðana, kam par cçloni ir ðo personu ârçjâ lîdzîba, izmantoto arî dubultnieka motîvu. Komismu vairo arî apzinîgâ skatuviskâs ilûzijas neievçroðana. Plauts bagâtina jauno grieíu komçdiju ar mûziku un dziesmâm. Viòa komçdijâs var pat salîdzinât ar mûsdienu operetçm.

Plauta komçdijas atðíiras no grieíu paraugiem ar:

1. demokrâtisku ievirzi;

2. jautrîbu;

3. asprâtîbu;

4. muzikalitâti;

5. Tajâs nav dziïu domu;

6. nav smalku psiholoìisku nianðu, konsekventu varoòu raksturojuma.

Mâla krûze maz intrigas. Tâ ir raksturu komçdija. Centrâ psiholoìiski labi izveidots skopuïa Eikliona tçls. Viòð atradis pavardâ mâla krûzi ar zeltu, zaudç dvçseles mieru, kïûst skops un dzîvo vienâs bailçs, ka tikai kâds negrasâs nozagt viòam naudu. Medagars bildina Eikliona meitu Fçdru. Taèu viòð nezin, ka to pavedis viòa mâsas dçls Likonids un, ka viòa gaida bçrnu. Mâla krûzi nozog Likonida vergs un Eiklions meklç zagli, kliedz, vaimanâ. Viòð grieþas pçc palîdzîbas pie skatîtâjiem, bet arî to vidû ir zagïi. Likonids ierodas pie Eiklonîda, lai atzîtos grçkâ un lûdz viòa meitas roku. Komisms izraisâs tajâ brîdî, kad Eikliona domâ, ka Likonids runâ par nozagto krûzi nevis viòa meitas paveðanu. Eiklions atdabûn savu krûzi atpakaï. Likonîds apprec Fçdru, Eiklions, lai atgûtu sirdsmieru atdod zeltu znotam.

Lielîgais karavîrs

Varonis ir muïíis, sevî iemîlçjies algotnis ar pârspîlçti svinîgu vârdu Pirgopoliniks (Tirgoòu un pilsçtu uzvarçtâjs). Viòð lielâs ar saviem fantastiskajiem varoòdarbiem, kurus viòam sagudro viòa piedzîvotâjs Artotags (Maizes grauzis). Veselus leìionus tas aizpûð ar vienu elpas pûtienu, vienâ dienâ iznîcinâjis simtus cilvçku, ar vienu sitienu salauzis zilonim kâju. Jûtas apmierinâts, ja kâds apbrîno viòa skaistumu, drosmi, piekriðanu pie sievietçm. Pats sevi dçvç par Vençras mîluli, bet îstenîbâ ir gïçvs, izvirtis.

Komçdijas 1.daïa risinâs Efesas pilsçtâ, Pirgopoliniks no Atçnâm atvedis sev gûstekni - nolaupîtu meiteni Filokomasiju. Efesâ ierodas viòas iemîïotais, lai to glâbtu un apmetas blakus Pirgopolinika mâjai. Meitene izmantodama slepenu eju satiekas ar savu iemîïoto.

2.daïâ kâda skaista sieviete uzdodas par kaimiòa sievu un atzîstas, ka neprâtîgi iemîlçjusies Pirgopolinikâ. Tas jûtas ïoti glaimots un atlaiþ mâjâs savu nolaupîto Filokomasiju, apbalvodams ar bagâtîgâm dâvanâm. Tad viòð dodas pie sievietes, kas viòu it kâ dievina, bet ierodas kaimiòu mâjâ, viòð tiek neþçlîgi piekauts.

Ðai lugai nav stingras kompozîcijas. Intriga ir tajâ daïâ, kad piekrâpj Pirgopoliniku, jo pastâv taèu slepenâ eja pa kuru meitene tâpat var aizbçgt. Tâpçc daþkârt ðeit saskatâma kontaminâcija.

Viltîgais vergs - Pseidols, pieder pie intrigu komçdiju tipa.

Atjautîgs, viltîgs, izdomâ nepârspçjams. darbîba norisinâs Atçnâs, divu kaimiòu mâju priekða. Vienâ dzîvo Simons ar dçlu Kalidoru, otrâ savedçjs Balions. Kalidors atzîstas Simona vergam Pseidolam, ka mîl hetçru Fçniku, Baliona verdzeni. Fçniku ir jau nopircis kâds meíedonieðu karavîrs par 20 minâm, no kurâm 15 minas ir jau samaksâtas. Pseidols nolemj palîdzçt Kalidoram, kaut arî zobojas par to. Viòð uzòemas vienas dienas laikâ sagâdât 20 minas no paða Kalidora tçva. Viòð izdod likumu: Bîstieties ðodien no manis un neticiet man!. Pats Simons apsola kaimiòam dod 20 minas, ja Pseidolam izdotos ar viltu dabût jaunavu. Ierodas meíedonieði karavîra vçstnesis harpags. Pseidols izviï tam vçstuli, atdod cilvçku, kas dabûn par vçstuli Fçniku un atdod to Klaidoram. Kad blçdîbâ atklâjas savedçjs ir spiests samaksât karavîram, bet Simons par Poseidola viltîbu vçl samaksâ 20 minas tam. Tas òirgâjas par savu saimnieku, piedzeras un smejas.

Amfitrions - vienîgâ luga ar mitoloìisku siþetu.

Jupiters Tçbu varoòa Amfitriona izskatâ iekïûst pie viòa sievas Alkemînas un pavada ar to nakti. Jupiters bija paòçmis lîdzi Amfitriona verga Sasija izskatâ Merkuriju. Tad ierodas îstais Amfitrions ar vergu un sâkas pârpratumu virkne, jo uz skatuves ir divi Amfitrioni, divi Sasiji. Alkemînei pçc tam piedzimst reizç divi dçïi: viens no vîra, otrs no Jupitera.

Dvîòi

Komçdija par brâïiem, kuru apbrînojamâ lîdzîba rada daþâdus pârpratumus.

Plauta valoda ir bagâta ar aliterâcijâm, vârdu spçlçm.

Eiripîds (484.-406.g.p.m.ç.)


Viòa daiïrade noslçdz klasiskâs drâmas attîstîbu. Dzimis Salamînas salâ. Bijis dziïi izglîtots cilvçks par ko liecina viòa traìçdijas. Mîlçjis dabu, klusumu, vientulîbu. Ir saukts par filozofu uz skatuves, jo viòa darbos ar daudz pârdomu atziòu. Eiripîds nav piedalîjies sabiedriski politiskajâ dzîvç, nav arî ieòçmis nekâdu valsts amatu. Savos darbos viòð tomçr atsaucas uz svarîgâkajiem notikumiem un valstî. Savâ mûþâ pçdçjos gadus pavadîja Meíedonijâ tur mira 406.gadâ pirms mûsu çras.

Savu augstâko uzplaukumu viòa daiïrade sasniedza Peloponesas kara (431.-404.g.) gados (tâ bija cîòa starp Atçnu un Spartu, un kara orbîtâ bija ierauta visa Grieíija). Savos darbos Eiripîds attçlo politiskâs un sociâlâs pretrunas, kas radîja asus konfliktus starp demokrâtijas un aristokrâtijas spçkiem. Viòð nosoda kâ Spartas tâ arî Atçnas cîòu par politisko varu visâ Grieíijâ, kas arî izraisîja 27 gadus ilgo Peloponesas karu. Viòam tuvas ir arî sofistu visu vçrtîbu pârvçrtçðanas metodes. Eiripids vçrð pret sievietes beztiesisko stâvokli - Mçdeja, Hipolits. Pret seno traìçdiju kaitîgumu _ Elektra, Orests, Ifigçnija Aulîdâ pret dievu netaisno rîcîbu. Hioplits, Ions, tâpat risinâja sociâlo jautâjumu - Trojietes, Ions.

Kâ dramaturgs darbojies 50 gadus, bet tikai piecas reizes ieguvis I vietu dramaturgu sacensîbâs. Tas izskaidrojams ar to, ka Atçnieði nevarçja pieòemt visus jaunos jautâjumus viòa darbos, kas bija ïoti tuvi sofistu filozofijai. Toties Hellçisma periodâ un Romas varas gados Eiripîda daiïrade bija ïoti populâra. Ir saglabâjuðas 17 traìçdijas un viena satîru drâma Ciklops.

Traìçdijas: Mçdeja, Hipolits, Trojietes, Helçna, Orests, Elektra, Ions, Ifigçnija Aulîdâ, Bakhanietes.

Eiripîds îpaðu uzmanîbu pievçrð sievietei, tâs psiholoìijai, jûtu pârdzîvojumiem. Viòð râdîjis to attîstîbâ, izaugsmç. autors ir pievçrsies arî sadzîves tematikai un tas bija priekðnoteikums jaunatiskâs komçdijas attîstîbai. Tas, ka Eiripîds prata iedziïinâties cilvçka psiholoìijâ, parâdît dvçseles cçlumu, varoòu cilvçciskumu, tuvina viòa daiïradç mûsdienâm. Viòa varoòi nav viengabalaini, tajos ir iekðçjâs pretrunas, cîòa paðam ar sevi. Un tas ir tas jaunais, kas parâdâs Eiripîda dramaturìijâ. Viòð savâs traìçdijâs ir pamazinâjis kara lomu darbîbas risinâjumâ. Kara partijas padziïina drâmas idejas izpratni, izsaka autora pârdomas, nevis virza darbîbas attîstîbu, bet pastiprinâta loma ir dialogiem. Tie savukârt veido diskusijas formas. Eiripîds labi pârvalda formu: prologâ daþâs rindâs ievada lasîtâju notikumu situâcijâ, epilogs stâsta par to tâlâko likteni. Eiripîda ietekmç attîstîjâs jaunatiskâ komçdija Grieíijâ, Româ. Un ar romieðu komçdijas starpniecîbu Rietumeiropas sadzîves drâma.

Mçdeja

Izmantots mîts par argonautu braucienu un Kolhîdu pçc zelta aunâdas. Kolhîda valdnieka meita burve Mçdeja iemîlçjusies argaonautu vadonî Jasonâ un palîdz viòam iegût zelta aunâdu, un izglâbs viòam dzîvîbu. Viòa bçg kopâ ar Jasonu no Kolhîdas uz Tesâliju, kur Jasons cer atgût nelikumîgi atòemto valdnieka varu. Izmantojis mitoloìijas siþetu Eiripîds veido ìimenes drâmu. Mçdejai un Jasonam ir divi dçli, bet Jasons nolçmis atstât ìimenei un apprecçt Korintas valdnieka meitu Glauki. Mçdejas izmisums pâriet naidâ, kad viòa uzzina, ka Jasons ìimeni atstâjis materiâlu apsvçrumu dçï, Mçdeja meklç tâdu atriebîbas veidi, kas visvairâk sâpinâtu Jasonu.

Mâtes mîlestîba un atriebes kâre - ðo jûtu konflikts veido traìçdijas galveno saturu.

Prologâ aukle stâsta par to, kâ Mçdeja mîlçjusi Jasonu, viòa dçï pametusi dzimteni, tuviniekus un atbraukusi tam lîdz. Par to, ka Jasons saietas ar Kreonta meitu un taisâs to precçt un par Mçdejas lielajâm bçdâm, kas robeþojas jau ar naidu. Bet audzinâtâjs stâsta par vçl lielâku nelaimi, kas Mçdeju sagaida. Tâ ir Mçdejas un bçrnu izraidîðana no valsts ar Kreonta pavçli. Mçdejas naids vçrðas arî pret bçrniem un aukle uzskata, ka labâk tiem nerâdîties mâtei acîs. Mçdeja noþçlo, ka precçjusi Jasonu, viòa dçï pametusi ìimeni. Koris viòu mierina. Mçdeju mâc dzîves apnikums, bezcerîba. Mçdeja runâ par sievietes bezcerîgo likteni, par viòas vçlmi un nodomu atriebties. Tad ierodas Kreonts, kurð paziòo, ka Mçdejai no viòa zemes jâaiziet, lai Mçdeja nevarçtu nodarît ïaunumu viòa meitai. Mçdejai vienas dienas laikâ jâpamet pilsçta, jo citâdi to gaida nâve. taèu Mçdeja ir ðajâ vienâ dienâ ir izplânojusi atriebties., nogalinot Jasonu, Kreontu un viòa meitu. Bet Mçdeja ir apdomîga un viltîga. Viòa apsver visus variantus. (Mçdejas tçvs ir Saules dieva dçls).

Koris dzied par sievieðu grûto stâvokli un par vîru pârestîbâm, nelaimi, kas pârsteigusi Mçdeju. Ierodas Jasons un saka Mçdejai, ka viòa pati ir vainîga, ka viòu izraida. tomçr izsaka, ka viòam rûp bçrnu nâkotne. Savukârt Mçdeja izsaka visu ko domâ par Jasonu. Sarunâ Jasons atklâj, ka materiâlu apsvçrumu dçï pametis Mçdeju un piedâvâ materiâlas rûpes par viòu un bçrniem, bet Mçdeja noraida viòa piedâvâjumu. Koris dzied par to, kâdas sâpes jâcieð pieviltas, nelaimîgas mîlestîbas dçï. Cik smagi ir vilties kâdâ, kam tu vienmçr esi uzticçjies. Mçdeja negaidot satiek Atçnu valdnieku Egeju. Tam nav bçrnu. Mçdeja lûdz viòam patvçrumu, solîdama, ka zina tâdas zâles, kas lîdzçtu pret Egeja nelaimi. Egejs dod patvçrumu Mçdejai un tâ lîdz galam izplâno atriebîbas plânu. Koris slavç Atçnas. Koris mçìina atrunât Mçdeju no savu bçrnu noslepkavoðanas. Mçdeja ataicina Jasonu un paziòo, ka atzîst viòa rîcîbu par pareizu un lûdz atstât bçrnus Korintâ, jo grib doties trimdâ viena. Mçdeja ar bçrniem sûta lîgavai savu lîgavas tçrpu un diadçmu. Saules dieva dâvanu. Tâ ir saindçta. No tâs aiziet bojâ gan lîgava, gan viòas tçvs. Tâda ir Mçdejas atriebîba. Koris izsaka pârdomas par bçrnu nozîmi cilvçka dzîvç. Ierodas ziònesis no pils un stâsta par notikumiem, kas tur risinâjuðies. Mçdeja to uzklausa ar neslçptu prieku, bet vçl viòai padomâ nogalinât savus bçrnus. Ierodas Jasons, bet ir jau par vçlu, jo virs nama parâdâs spârnotu pûíu rati, kuros atrodas Mçdeja ar bçrnu lîíiem. Jasons nolâd Mçdeju, izmisis par bçrnu nâvi. Starp abiem risinâs asa saruna. Mçdeja aizbrauc pûía ratos.

Ifigçnija Aulîdâ

Grieíu floti, kad tâ devâs karagâjienâ uz Troju aizkavç pilnîgs bezvçjð. Pie tâ ir vainîgs Agamemons, kurð noðâvis Artemîdas stirnu un izsaucis dievietes dusmas. Priesteris Kalhants ziòo, ka jâziedo Agamemons meita Ifigçnija, tad dievietes dusmas rimsies. Iekðçju pretrunu mocîts tçvs nosûta sievai un meitai vçstuli, lai ierodas pie viòa it kâ, lai atdotu to Ahilejam par sievu. Vçlâk viòð to noþçlo un sûta otru vçstuli, kurâ aizliedz doties ceïâ. Bet otra vçstule nesasniedz adresâtus, jo Agamemona brâlis Menelajs to aiztur. Tad notiek ass strîds starp brâïiem. Traìçdijâ iezîmçjas Ifigçnijas tçls attîstîbâ, kad Ifigçnija ierodas kara nometnç, tâ ir priecîga, jo domâ, ka salaulâsies ar slavenu varoni Ahileju, bet ir izmisusi uzzinot, ka to gaida nâve. Lûdz tçva þçlastîbu. Ahilejs ir saðutis, ka viòa vârds izmantots, lai ievilinâtu meiteni nometnç un nolemj glâbt Ifigçniju. Nometnç draud izcelties karð, jo karaspçks pieprasa Ifigçnijas upurçðanu. Ifigçnija izðíiras par nâvi, lai glâbtu daudzu citu bojâeju un lai grieíi gûtu uzvaru. Agamemons raksta vçstuli, lai neved Ifigçniju un aizkavç to, ja tâ ir ceïâ uz nometni.

Menandrs (342.-294.g.p.m.ç.)


Dzimis ievçrojamâ, bagâtâ ìimenç. Guvis labu izglîtîbu, bija filozofa Teofrasta skolnieks. Viòa darbs Raksturi ir ietekmçjis Menandra daiïradi. Par politiskajiem uzskatiem konkrçtu ziòu nav, bet Menandrs bija negatîvi noskaòots pret monarhiju. Pievçrðas galvenokârt sadzîves jautâjumiem, ìimenes problçmu risinâjumam. Turpina Eiripîda tçmu par sievietes stâvokli sabiedrîbâ, izliktâ un atrastâ bçrna motîvs, mazâ cilvçka dzîve un liktenis. Viòa darbos ir dziïð humânisms, pârdomas par reliìiju un iztika jautâjumiem, cilvçku attiecîbâm. Viòam pieder teicieni

Cik skaists ir cilvçks, ja viòð patiesi ir cilvçks

,,, nav jâpiekâpjas ïauniem cilvçkiem, bet vajag tiem pretoties, lai dzîvç viss nesagrieztos.

Vairâk par 100 komçdijâm (105-108). Tikai 20 gs. atrasti Çìiptes papirusos fragmenti no Ðíîrçjtiesas, Varonis, Nogrieztâ matu pîne, Samiete, Sikionietis.

Savukârt komçdijai Îgòa trûkst tikai daþu rindiòu. Menandra komçdijas pçc siþeta struktûras nav vienâdas. Ðíîrçjtiesa un Nogrieztâ matu pîne ir sareþìîta intriga, spilgti un psiholoìiski dziïi veidoti raksturi. Tie nav trafareti, jaunatiskâs komçdijas tçli (skopais vecis, viltîgais vergs, nevarîgais jauneklis), bet gan neparasti tâ laika sabiedrîbai (Pamfilas un Abratonas raksturi). Dramatiskajâs sacensîbâs pirmo vietu ieguva septiòas reizes. Darbi viòa dzîves laikâ nebija seviðíi populâri. Laikam jau tâpçc, ka tajâs bija stilistiski izkopta valoda, atteikðanâs no komisma un bufanâdes, nopietns saturs, arî pârdroðas domas. Menandrs izvirza morâlâs prasîbas kâ sievietçm tâ vîrieðiem. Iedroðinâs parâdît hetçru pârâku par kâdu no brîvajiem cilvçkiem. Viòa darbi ietekmçja Plauta un Terencija darbus. Ar Romas komçdijas starpniecîbu Menandra daiïrade ietekmçjusi arî Rietumeiropas komçdiju.

Îgòa - cilvçku nîdçjs.

Knemons nîst cilvçkus, jo ir dziïi pârliecinâts, ka visi cilvçki ir ïauni, bet nejauðs gadîjums liek mainît uzskatus. Pâns stâsta par Knçmona dîvainîbâm, par îpatnçjo dzîvi, naidu pret cilvçkiem. visvairâk ienîst kaimiòus, tad bijuðo sievu, dzîvo kopâ ar meitu. Sastrats satiek Knçmona meitu un iemîl to, bet meitene ir hetçra. Sastrats sûtîjis uz Knçmona mâju Piriju, lai uzzinâtu kaut ko tuvâk par meiteni, bet Pirijs tiek izdzîts un Knçmons to nomçtâ ar akmeòiem, mâla pikâm, bumbieriem. Otrreiz ieraugot Sastratu Knçmons gan ar akmeòiem vairs nemet, bet ir ïoti nelaipns. Sastratam neizdodas tâ arî neko sarunât, bet viòð runâ ar jaunavas brâli Georgiju. Georgijs uzzinâjis Sastrada nodomu precçt viòa mâsu nolemj palîdzçt. Arî viòð negatîvi raksturo savu patçvu. Sastrats uzzina, ka Knçmons atdos tikai tad savu meitu, ka znots bûs lîdzîgs raksturâ viòâm. Sastrats arî mçìina strâdât uz lauka, bet pirmajâ dienâ neveicas. Bet tad nâca kâds gadîjums, kas palîdzçja Sastratam. Kâdu dienu vecâ kalpone bija ielaidusi spaini akâ, viòa gribçja to izvilkt, bet virve pârtrûka un arî kaplis iekrita akâ. Knçmons, gribçdams izvilkt spaini un kapli, pats iekrît akâ. Tad atsteidzas Sastrats un Georgijs un izvelk Knçmonu. Knçmons atzîst, ka ir kïûdîjies domâdams, ka var dzîvot viòð bez cilvçkiem. Visu mantu novçl Georgijam. Arî savu meitu uztic tam un Georgijam jâizvçlas precinieks mâsai. Tad Sastrats lûdz atïauju savam tçvam precçt Knçmona meitu un tas piekrît, bet nepiekrît izprecinât savu meitu Georgijam, bet beigâs piekrît arî tam. Sastrots liek tçvam pie sirds, ka tâ nauda, kas tev pieder vienam un ja tâs ir daudz nenes prieka Bet tâ var palîdzçt kâdam citam kam tâ varbût ir ïoti nepiecieðama. Tâ var darît kâdu laimîgu. Komçdija beidzas ar divkârðâm kâzâm. Vergi kaitina Knçmonu to traucçdami un vaicâdami pçc daþâdiem traukiem, lîdz beidzot tas padodas un ïauj sevi aizvest uz kâzâm.

Ðíîrçjtiesa

Vergs Davs atradis izliktu bçrnu, viòð grib to paturçt un atdod otram vergam Sirsikam, bet dârglietas patur sev. Sirsiks pieprasa tâs, jo tâs var palîdzçt atrast îstos bçrna vecâkus. Strîdu izðíir Harisija sievastçvs Smirkins, kurð padzirdçjis par znota izlaidîgo dzîvi ieradies noskaidrot ìimenes nesaskaòu iemeslus.

Lucijs Anejs Seneka (daþi gadi p.m.ç.- 65.g.m.ç.)

Lucijs Anejs Seneka, vidçjais no trim Senekas Vecâkâ dçliem, dzimis Spânijâ, Kordubas pilsçtâ (tagad Korova), bet uzaudzis Româ. Guvis reorisko izglîtîbu, nodarbojies ar filozofijas studijâm. Viòa uzskatus veidoja Sotions, Attalla, Fabians. Seneka ir stoitiíu jeb jaunâ stila pârstâvis. M.ç. 20-jos gados Seneka pievçrðas sabiedriskajai darbîbai, uzstâjas ar tiesas runâm. Smagi saslimts un dodas uz Çìipti ârstçties. 30-jos gados darbojas kâ advokâts Romas tiesâs, bet viòa panâkumi izraisa imperatora Kaligulas skaudîbu. Ðajâ laikâ rodas darbi. Par dusmâm - veltîjums vecâkajam brâlim, Mierinâjums Marcijai - veltîta vçsturnieka Kremûcija Borda meitai.

Pçc imperatora Klaudija nâkðanas pie varas, intrigu rezultâtâ Seneka tiek izsûtîts uz 8 gadiem trimdâ uz Korsiku. Tur Seneka nodarbojas ar filozofiju un literatûru. Rodas: Mierinâjums Helvijai - veltîts mâtei, Mierinâjums Polîbijam, Par dzîves îslaicîbu. Ðajâ laikâ sâkas darbs pie traìçdijâm. 49.gadâ Seneka tiek atsaukts no trimdas un iecelts par faktisko impçrijas pârvaldîtâju Neirona valdîðanas sâkumâ. Saraksta Par þçlsirdîbu. 56.gadâ kïûst par konsulu. Ðajâ laikâ kïûst ïoti bagâts, kas ir pretrunâ ar viòa uzskatiem, ka viòð neatzîst materiâlâs vçrtîbas par noteicoðajâm. Tas izraisîja nepatiku pret viòu. 62.gadâ viòa ietekme uz Neironu beidzas un viòð turas tâlâk no galma intrigâm. Saraksta: Par atpûtu, Par labdarîbu:, Dabaszinâtniskie jautâjumi, Morâlâs vçstules Lucijam - labâkais Senekas darbs. 65.gadâ rodas nesaskaòâ starp Seneku un Neironu, kurð pavçl Senekam izdarît paðnâvîbu, ko viòð arî izdara. Kopâ ar viòu nâvi iet viòa sieva un brâlis.

Seneka daiïradç ir divas daïas:

1) Sacerçjumu dzeja;

2) Sacerçjumi prozâ.

Traìçdijas

Traìçdiju rakstîðanai Seneka pievçrðas trimdas gados. Ir desmit traìçdijas:

Trakojoðais Herakls, Trojietes, Fçniíietis, Mçdeja, Fçdra, Edips, Agamenons, Tiests, Çtiesi Herakls, Oktâvija, kas gan nav paða Senka darbs, bet gan kâda viòa sekotâja. Tâ ir vienîgâ lîdz mums nonâkusî traìçdija no romieðu dzîves. Vçsta par Neirona sievas Oktavijas nogalinâðanu pçc imperatora pavçles un Neirona apprecçðanos ar Popeju. Viens no trim galvenajiem personâþiem traìçdijâ ir pats Seneka. Viòa traìçdiju siþeti un tçli ir aizgûti no grieíu mîtiem un grieíu (Euripîda, Sofokla, Eshila) traìçdijâm, bet jauns ir siþetu un tçlu traktçjums. Viòa traìçdijas sarakstîtas jaunâ stila ietekmç, un tas ir pieòçmis dramatiska siþeta attîstîbu un raksturu izstrâdi. Seneka saglabâ monologus, dialogus, kora partijas, kas iedala traìçdiju piecos cçlienos. Bet izmaina traìçdijas struktûru, varoòu traktçjums, paða termina traìiskais raksturu.

Par labâko traìçdiju tiek uzskatîta Mçdeja, kurai par pamatu òemts Eiripîda darbs. Traìçdija ir bez ievada, jo Seneka uzskata, ka lasîtâjam ir zinâms mîts un darbojoðâs personas, kâ arî finâls. Un viòa varone jau sâkumâ ir tâda, kâdai tai jâbût beigâs. Jau sâkumâ tâ ir tçlota kâ ïaunâ burve, kas gatava jebkâdam noziegumam. Monologam seko kora aicinâjums, kurð veltîts jaunlaulâtajiem - Jasonam un Krçusai - Korintas valdnieka Kreonta meitai. Otrajâ cçlienâ Mçdeja runâ par atriebîbu, taèu ne pret Jasonu, kuru viòa grib saglabât kâ savu vîru, bet gan attiecîbâ uz Krçusu un viòas tçvu. Tad Mçdejas saruna ar Kreontu. Taèu Seneka Kreonts ir tipisks tirâns, bet Mçdeja veikla advokâte. Mçdeja izlûdzas, lai netiktu izraidîta tûlît, bet dienu vçlâk. Treðajâ cçlienâ aukle raksturo atriebes pâròemto Mçdeju. No sarunas ar Jasonu Mçdeja saprot cik ïoti viòð ir pieíçries bçrniem, un treðo reizi ieskanas Mçdejas doma par atriebîbu. Koris dzied par Mçdejas - mîlestîbâ pieviltâs naida spçku, atgâdinot argonautu piemeklçjuðâs nelaimes. Ceturtais cçliens sastâv tikai no diviem monologiem: vecâ aukle stâsta par tai, ka Mçdeja izlietodama daþâdâs burves mâkslas, saindç dâvanas un ar bçrniem nosûta tâs Krçusam un viòas tçvam. Piektajâ cçlienâ ierodas sûtnis un paziòo ar abu nâvi. Seko garð Mçdejas monologs, kurâ tâ izplâno turpinâjumu savai atriebîbai. Parâdâs doma par bçrnu nogalinâðanu. Bet Mçdejâ nerisinâs iekðçjâ cîna starp mâtes un pieviltâs sievas jûtâm, mîlestîbu un naidu. Mçdeja nogalina vienu dçlu. Grieíu traìçdijâs slepkavîbas nerisinâjâs aiz skatuves, bet Seneka Mçdeja slepkavo uz skatuves. Satriecoðas ir traìçdijas beigas, kad ierodas Jasons un viòam redzot Mçdeja uzkâpj uz jumts un acu priekðâ nogalina otru dçlu. Pabeigusi savu darbu Mçdeja uz Zvaigþòaina pûía spârniem aizlido debesîs. Seneka Mçdeja ir vienkârðâka. Vienkârðota ir arî Mçdejas attieksme pret vîru. Eiripida Mçdeja ïauj izsekot saviem pârdzîvojumiem, tad Seneka tçlo tikai atriebes kâri. Tâ rezultâtâ tçls kïuvis vienkârðots. Samazinâts darbojoðo personu skaits, darbîba kïuvusi vienkârðâka. Ðî îpatnîba raksturîga visai Seneka daiïradei. Viòð neizvirza problçmas, nerisina konfliktus. Viòð arî savâs traìçdijâs paliek filozofs stoiíis, kas pasauli uztver kâ akla nepielûdzama likteòa izpausmi, kuram cilvçks var pretstatît nesalauþamu gara stingrîbu, gatavîbu vajadzîbas gadîjumâ mirt. Cîòas rezultâts Senekam ir vienaldzîgs.

Senekam pirmajâ vietâ ir ðausmu siþeti, ar meþonîgiem kaisles, izmisuma, iznîdçðanas alku tçlojumiem. Bieþi darbîba tiek risinâta uz drûmas dabas ainas fona. Seneka tçli ir milzîga spçka un kaislîbu cilvçki. Un tikai atseviðíâs momentos tie ir apveltîti ar maigâm jûtâm un tajos brîþos atklâjas smalks psiholoìiskais tçlojums. Viòa varoòi neatklâj sevi darbîbas gaitâ, viòai jau sâkumâ ir tâdi, kâdiem tiem jâbût beigâs. Te nav tçlu raksturu izaugsmes. Vienveidîgi ir personâþi. Ja tas ir valdnieks, tad noteikti tirâns un blakus kâds cietçjs. kas ir gatavs panest visas pârestîbas. Un ja vajag arî mirt. Visi ðie cietçji - vai tie ir pieauguðie vai bçrni, ir apveltîti ar vienâdu domâðanas, sprieðanas lîmeni. Viòi mazâk pârdzîvo paði, bet vairâk stâsta par saviem pârdzîvojumiem. Seneka traìçdijas nav domâtas teâtriem skatîtâjiem, bet gan lasîtâjam, klausîtâjam. Seneka çtika bija humâna un balstîjâs uz prâtu un ticîbu cilvçka gara varenîbai.

Prozas darbi

1. Traktâti par morâli, filozofiskâm tçmâm

Par dzîves îslaicîbu

Par laimîgu dzîvi

Par dvçseles mieru

Par þçlsirdîbu

Par dusmâm

2. Literârâs vçstules

Vçstules Lucîlijam - visplaðâk izpauþas Senekas filozofiskie uzskati.

3.Mierinâjuma vçstules - konsolâcijas

Mierinâjums Helvijai

Mierinâjums Polîbijam

Mierinâjums Marciaji

Seneka pârdomas saistâs ar garîgâs dzîves un praktiskâs morâles jautâjumiem. Seneka ir stoiíu filozofijas jaunâkâ perioda pârstâvis un viòu filozofija sastâv no: loìikas, fizikas, çtikas. Seneka îpaði pievçrðas çtikai. Un galvenais ðajâ mâcîbâ - dzîvç saskaòâ ar darbu. Tikums kâ gribas un darbîbas pareiza izpausme tiek pretstats baudai. Izdala èetrus tikumus:

1) sapratne par labo un ïauno;

2) droðsirdîba - dvçseles stiprums;

3) paðsavaldîðanâs;

4) taisnîba.

Savos spriedumos bieþi vien nonâca pretrunâs. Viòa filozofiskais uzdevums bija - iemâcît dzîvot un iemâcît mirt, sniegt iekðçju dvçseles neatkarîbu un dvçseles mieru. Gandrîz nav pozitîvu laikmeta pârstâvju piemçru. Atklâj sabiedrîbas dzîves trûkumus, îstenîbu, zemiskumu, nabadzîbu. Atzîst visu cilvçku vienlîdzîbu. Vergs var iekðçji bût neatkarîgâks, brîvâks un bagâtâks par savu saimnieku. Necieð pûli. Brîvs ir tas, kurð ir garîgi bagâts. Tas, kurð nav sasniedzis gudrîbu vai netiecas pçc tâs ir vergs. Cilvçku krietnu dara nevis izcelðanâs un mantas stâvoklis, bet gan dvçseles stâvoklis.

Par Senekas ideâlu kïuva nevis republika, kuru vairs nevarçja atjaunot, bet taisnîga imperatora vara. Lîdzjûtîba: trûkums ir kritçrijs, kas ðíir labu valdnieku no tirâna. Seneka pauþ savu riebumu pret tirâniju un arî karavîra profesiju. Uzsver, ka mantkârîba, greznîba samaitâ cilvçku. Ðeit viòð nonâk pretrunâ ar sevi, bet lai pretrunas mazinâtu starp morâles principiem un to îstenoðanu, Seneka bieþi atsaucas uz cilvçka rakstura vâjumu, uz to, ka visi cilvçki ir grçcîgi. Seneka noraidoði izturas pret reliìiju. Viòa un kristietîbas pasaules uzskati cilvçka un viòa spçju vçrtçjumâ ir diametrâli pretçji. Ja kristietîbai cilvçks ir vâja bûtne, tad Seneka cilvçks var nostâties lîdzâs dievam.

Visa dzîve - gatavoðanâs nâvei.

Seneka par bçdâm saka: Pârmçrîgas bçdas ir pretdabiskas, viltîgas, apkaunojoðas, tâm nav pamata.

Ïoti labs darbs ir Pâríirboðanâs (t.i. par Iesvçtîðanu muïía kârtâ, íirbis - tukða galva, muïíis). Savos filozofiskajos traktâtos maz izmanto klasisko filozofiskâ dialoga formu. Bieþi ir minçts adresâts runai, bet tâ nemaz nav konkrçta persona. Seneka labi izprata cilvçku iekðçjo bûtîbu, daudzveidîbu. Viòð labi pârvalda strîda un pierâdîjumu mâkslu. Izmanto salîdzinâjumus no daþâdâs dzîves jomam, daudz ir ïoti spilgti un tçlaini. Bauda - ir kaut kas zemisks, verdzisks, nevarîgs, nepastâvîgs, tâs mâjoklis ir krogi, dzertuves. Tikumîbu var atrast templî, tâ aizstâj mûrus, tâ ir putekïaina, tulznaina roku âda. Cilvçku kam uzbrukuðas bçdas Seneka salîdzina ar kuìinieku vçtras laikâ. Cilvçka dzîve - tâ ir kara nometne.

Tam kas neko nedara, diena lieks gara.

Ja gribi tikt mîlçts, - mîli.

Griboðu liktenis ved - negriboðu - velk.

Rodas Appalonijs (295.g.p.m.ç.- 215.g.p.m.ç.)

Dzimis Çìiptç, Aleksandrijâ, tur arî nodzîvojis lielâko mûþa daïu, ieguvis vispusîgu izglîtîbu. Bijis Aleksandrijas bibliotçkas pârzinis un troòmantinieka Plotemaja III Eiergeta audzinâtâjs. Jau agri interesçjies par klasisko grieíu literatûru un pats pievçrsies literârajai darbîbai. Literâram naidam pievienojâs personîgais konflikts ar skolotâju Kallimahu, kas beidzâs ar to, ka Appolonijs atstâja Aleksandriju un apmetâs uz dzîvi Rodas salâ, no turienes arî cçlies viòa literârais vârds - Rodas Appolinijs.

Sarakstîjis darbus par Hçsiodu, Arhilahu, Kolofonas Antimahu. Tâpat darbu Pret Zçnodatu. Bet nozîmîgâkais darbs ir Argonautika. Viòa lielâkie darbi raksturo viòu kâ mâcîtu dzejnieku, dzejnieku - zinâtnieku. Argaonautikas raðanâs pamatâ ir Appolonija strîds ar savu skolotâju Kallimahu, jo tas negatîvi izturçjâs pret mçìinâjumu atjaunot varoòeposu tradîcijas. Viòð uzskatîja, ka varoòeposi ir novecojuði, bet kâ pierâdîjumu pretçjam Appolonijs saraksta Argonautiku. Tâs pamatâ ir slavenais mîts par argonautu braucienu pçc zelta aunâdas. Tam raksturîga îsa, nevainojama dzejas forma. Par savu darbu tika ïoti asi kritizçts no Kallimaha puses un ir spiests doties trimdâ. Apmetas uz dzîvi Rodas salâ un dçvç sevi ðîs jaunâs dzîves vietas vârdâ. Appolonijs izsmçja Kallimahu epigrammâs, savukârt tas sarakstîja ironisku darbu Ibiss. Argonautika tajâ laikâ cieta neveiksmi, jo Appolonijs bija sev nospraudis neiespçjamu mçríi - savienot ðajâ darbâ varoòeposu un hellçnisma literatûras pamatprincipus.

Argonautika

Arhamçnâ valdîja Atamants. No mâkoòu dieves Nefeles tam bija divi bçrni - Helle un Frikss. Atamants atstâja Nefeli un apprecçja Îno, kura neieredzçja vîra bçrnus un gribçja tos pazudinât. Viòa liek apsçt laukus ar sakaltuðâm sçklâm, kas neizdîgt un tâdçï iestâjas bads. Atamants lûdz padomu pie Delfu Orâkula, bet pçc Îno pavçles sûtòi paziòo, ka Orâkuls liek sûtît Friksu, lai to upurçtu dieviem. Atamants ir spiests iekrist. Tad atlido Nefeles zeltvilnas auns aizved Helli un Friksu uz ziemeïiem. Lidojuma laikâ Helle iekrît jûrâ, bet auns nolaiþas Kalhidâ, kur mît Aiçts saules dieva dçls. Viòð uzòem Friksu pilî, audzina, apprecina ar savu meitu Halkiapi. Aunu upurç Zevam, bet aunâdu pakar Oreja svçtbirzç, kur to sargâ milzîgs pûíis.

Ziòas par aunâdu izplatîjâs visâ Grieíijâ. Frikss un Atamanta pçcnâcçji ziòo, ka viòa labklâjîba ir atkarîga no aunâdas. Atamanta brâlis uzceï Iolkas pilsçtu, kur pçc viòa nâves valda Aisens, bet viòa brâlis Pelijs atòem troni. Kad Aisena dçls Jâsons izaug, viòð pieprasa, lai Pelijs atkâpjas no troòa. Pelijs sola to darît tikai tad, kad bûs atvesta zelta aunâda, jo cer, ka Jâsons aizies bojâ. Jâsons ar Atçnas palîdzîbu uzbûvç kuìi Argo, sapulcina diþâkos varoòus sev par ceïabiedriem (Hçrakls, Kastors, Orfejs, visi varoòi tiek aprakstîti, tâpat viòu izcelðanos). Ðie varoòi tiek nosaukti par argonautiem. Viòiem palîdz - Hçra, Atçna, Apollons. Hçra izmanto Jâsonu, lai atriebtos Pelijam. Atçna grib palîdzçt kuìim ceïâ. Apollons grib palîdzçt sakarâ ar seniem priekðstatiem par Apollonu kâ saules dievu un zelta aunâdu kâ saules simbolu.

Jâsons atðíiras no varoòiem ar savu fizisko skaistumu. Viòð ir argonautu vadonis, bet Hçrakls ir pârâks. Kad kuìis dodas jûrâ Jâsons ir nomâkts. Orfejs kitâras pavadîjumâ dzied par olimpa valdniekiem. Tad tiek aprakstîta pastâðanâs Lamenas salâ, kur dzîvo tikai sievietes, kas ir pametuðas savus vîrus to neuzticîbas dçï. Visur valda prieks. Jâsons iemîl Lamenas salas valdnieci Hipsipili. Tikai Hçrakla pârmetumi liek argonautiem atkal doties ceïâ. Tâlâk viòi ierodas Kizikas pussalâ un tur cînâs ar seðrocîgajiem milþiem. Mîsijâ Hçlu meþa nimfas ierauj avotâ. Hçrakls dodas viòu meklçt, bet argonauti aizbrauc bez viòa, jo tâ ir Zeva griba.

Daudz ir dabas, ìeogrâfijas un etnogrâfijas aprakstu, uz tâ fona izceïas emocionâlas epizodes. Zevs Fçnejam atòçmis redzi un uzsûtîjis harpijas, kas viòam atòem çdienu. Argonauti tâs padzen un pareìis pareìo argonautiem nâkotni. Tos gaida ilgs ceïð. Kolhîdâ tiem varçs palîdzçt tikai Afrodîte. Pareìojums ir ïoti garð (100 rindas) Argonautiem nâkas cînîties arî ar jûras stihiju. Te palîdz Atçna. Tâlâk dominçjoðâ ir mîlestîba. Treðajâ daïâ darbîba risinâs gan uz zemes, gan Olimpâ. Argonauti ir ieraduðies Kolhîdâ un Hçra un Atçna apsprieþas kâ palîdzçt Jâsonam un lûdz Afrodîtes atbalstu. Viòa labprât palîdzçtu, bet tas nav viòas spçkos, jo jârunâ ar paðu Erotu. Afrodîte ir Erota mâte. Erots negrib palîdzçt, bet kad viòam piesola sen kârotu rotaïlietu viòð ieðauj Mçdejai bultu tieði sirdî, Ar to palîdzîba beidzas. Kad argonauti ierodas Aiçta pilî un lûdz aunâdu, Aiçts liek tiem pildît neiespçjamus uzdevumus, jo cer, ka Jâsons tos pildot ies bojâ.

Argonauti lûdz palîdzîbu Mçdejai. Jâsona un Mçdejas tikðanâs notiek pie Hekates tempïa. Mçdeja pamâca Jâsonu kâ uzvarçt. Jâsons izpilda Aiçta noteikumus, bet saprot, ka tas labprâtîgi nedos aunâdu un to slepus paòem. Aiçts sarîko pakaïdzîðanos. Mçdeja grib bçgt ar Jâsonu uz Grieíiju, bet to nevada mîlestîba, viòa ir citâda - ïauna burve. Tiek nogalinâts Apsirts un tas izraisa Zeva dusmas. Jâsons un Mçdeja nevar doties ceïâ âtrâk pirms tos nav ðíîstîjusi Kirke. Atpakaï ceïð ir pa tâm vietâ, kas aprakstîts Odisejâ (Skillu, Haribadu, Sirçnu salu). Ierodas kolhîdieði un prasa izdot Mçdeju, Jâsons un Mçdeja salaulâjas, lai Medejai nav jâatgrieþas Kolhîdâ. Bet laulîba nav laimîga. Atpakaïceïâ argonauti nonâk Âfrikas tuksnesî, nonâk Kçtâ, kur uzvar milzi Talasu, cîòâ ar ûdens stihiju no kuras izglâbj Apollons un Atgrieþas Egirs salâ.

Daiïrades îpatnîbas:

1. Mitoloìiskâ materiâla lîdzîba Homçra un Appolonija eposos.

2. Bagâtîgs mitoloìisks materiâls.

3. izmanto reti sastopamus mîtu variantus.

4. Dievu tçlojumi - paralçles ar hellçnisma valdnieka kultu.

5. Dievi no cilvçkiem ir atsveðinâti. Tie liekas daudz bâlâki salîdzinot ar Homçra dieviem.

6. Sadzîviski piezemçtas ainas.

7. Racionâla, skeptiska attieksmes pret naivu ticîbu mîtam.

Appolonija intereðu centrâ ir ìeogrâfija un mitoloìija. Viòð skaidro vietu nosaukumus, apraksta upes, salu novietojumus. Viòa valoda ir arhaizçda. izmantojis izteicienus un vârdus, kas raksturîgi episkajam stilam. Salîdzinâjumu sfçrâ Appolonijs ir lîdzîgs Homçram. Viòð salîdzina cilvçkus ar dzîvniekiem augiem, ûdeòiem, dabas stihijâm. Bieþi vien ar kokiem. Cilvçku balsis ir kâ vçju auri. Tomçr Appolonija salîdzinâjums ir plaðâks. Viòð salîdzina cilvçka dvçseles stâvokli ar ziediem. Appolonija salîdzinâjums ar uguni ir saistîts ar cilvçka emocionâlo pasauli - mîlestîba ir lîdzîga ugunij. Salîdzinâjumi ir lîdzeklis kâ savienot varoòeposu ar sava laika literatûras prasîbâm, kâ arî kompozicionâlas vienotîbas lîdzeklis. Tâpat tie palîdz izprast varoòu dvçseles stâvokli, palielina iekðçjo spriegumu un veido notikumu kompozicionâlo saikni.

Kallimahs (ap 310.g.p.m.ç.-240.g.p.m.ç.)

Dzimis Kirçnç ievçrojamu aristokrâtu ìimenç. Ieguvis literâru un filozofisku izglîtîbu Atçnâs. Strâdâjis par skolotâju, bet vçlâk par Aleksandrijas bibliotçkas vadîtâju. Ðajâ laikâ pievçrðas arî zinâtniskiem pçtîjumiem literatûras jomâ. Darbâ Tabulas (120 grâmatas) Kallimahs devis pirmo grieíu literatûras bibliogrâfisku apskatu. Rakstîja epigrammu himnas, elçìijas, epîliju, kâ arî zinâtniskus apcerçjumus. Saglabâjuðas tikai seðas himnas un 64 epigrammas. Atrasti 800 Kallimahu darbu fragmenti, kuri dod priekðstatu par viòa zuduðajiem darbiem. Kallimaha himnas nav priekð svinîgiem, reliìiskiem svçtkiem, tajâs nav patosa, svinîguma un reliìiskâ rituâla elementu. Viòa himnas iz mazas miniatûras ar mitoloìisku siþetu. Tajâs ir gan reâlâs dzîve tçlojums, gan arî politiski jautâjumi.

Epigrammas tematika - mîlestîba, draudzîba, literârâ polemika.

Ievçrojamâkais darbs - Cçloòi - vçstîjoðu elçìiju krâjums 4 grâmatâs. tajâs apkopoti nostâsti par daþâdu svçtku, rituâlu, nosaukumu izcelðanos. Krâjuma noslçgumâ ir epîlijs Berenîkes matu sproga, bet par darba saturu var spriest pçc epîlija Hekale, kur stâstîts par Herkaliju svçtku dibinâðanu.

Aizstâvçdams maza forma dzeju, Kallimahs apkaroja lielo eposu, ciklisko poçmu, kas nepadodas izsmalcinâtais apdarei. Kallimahs saprata, ka izsmalcinâtîbai, lielu ideju nenoslogotai aleksandrieðu dzejai mazâs formâs bija vairâk piemçrotas.

Berenîkas matu sproga

Atdzejos Katulls. Sacerçts par godu tam, ka Çìiptes valdnieka Ptolomeja Evergeta sieva Berenîke ziedojusi savu matu sprogu dieviem, lûgdama, lai viòas virs atgrieztos no kara. Matu sproga no altâra pazudusi. Galma astronauts tai paðâ laikâ pie debesîm atklâjis jaunu zvaigznâju un atzinis, ka Berenîkes matu sproga pârvçrsta zvaigznâjâ.

Par notikuðo vçstî pati matu sproga, kas nonâkusi pie debesîm pârvçrsta par zvaigznâju. Viòa stâsta par lielajâm Berenîkes skumjâm par vîru un no raudâðanas zeltainâ matu sproga bija gluþi mitra. Sproga stâsta par to cik viòai þçl bijis ðíirties no Berenîkes zeltainâs galvas, par to kâ viòa nonâk pie Vençras un par savu pârvçrðanos un likteni starp pârçjâ zvaigznçm. Sproga noþçlo savu pârvçrðanos un vçlas bût atkal pie Berenîkes - bût valdnieces matu sproga.

Himna Zevam

Tajâ stâstîts par Zeva dzimðanu. Par to kâ tas piedzimis Parasijâ Rejai. Kad tas piedzimis Reja to nomazgâjusi, ievîstîjusi autiòos un atdevusi Nedai, lai tâ viòu aiznestu kalnos un audzinâtu lielu. Neda - vecâkâ no nimfâm, kas bija klât Zeva dzimðanas brîdî. Viòai par godu to upi, kurâ nomazgâja Zevu nosauca par Nedu. Tâlâk stâstîts par Zeva laimîgo bçrnîbu, par to kâ tas tika aprûpçts. Tâlâk stâstîts kâ Zevs ieceï sev kareivjus, kas kïûst par varoòiem. Par Zeva milzîgo varu pâr cilvçkiem.

Dod mantu un tikumu ïaudîm!

Vai gan bez tikuma manta var cilvçkus laimîgus darît?

Vai pat tik tikumus bez mantas?

Dod tikumu, laimi mums visiem!

Teokrits (310.g.p.m.ç.-250.g.p.m.ç.)

Dzimis Sirakûzâs, ilgu laiku dzîvojis Kosas salâ. Viòa talanta attîstîbu sekmçja dzejnieki Filçts, Asklepiâds un Leonîds. Ap 270 gadu pârceïas uz dzîvi Aleksandrijâ. Viòð ir mazâs formas dzejnieks. Rakstîja idilles, epigrammas, epîlijus, enkomijus. Saglabâjuðas 30 idilles un 26 epigrammas. Viòð ir bukoliskâs dzejas pârstâvis. Un ðis dzejas galvenâ iezîmç - lauku dzîves idializâcija, uz ðîs dzejas pamatiem Teokrits veidoja literâro þanru - idilli. Idilles - neliela aina no laucinieku un vienkârðo pilsçtnieku dzîves. teokrita idillçm ir pa daïai stâstîjuma, pa daïai dramatiska dialoga forma. Raksturîgs arî apdziedâðanas moments. Mîlestîbas tçma ir dominçjoðâ. Bieþi dabas tçlojums ir fons darbîbas risinâjumam. Izmantojot mitoloìiskus siþetus Teokrits ienes pats savu traktçjumu (stâsta par Hçrakla un Hçlas draudzîbu), par nelaimîgi iemîlçjuðos ciklopu. Teokrita daiïrades sekotâji - Vergîlijs, Moshs, Bions.

1.idille

Tajâ ir daudz folkloras, tâ ir dziesma par ganu, kurð ir iemîlçjies un jûtas nomâkts savas mîlestîbas dçï, jo negrib pakïauties mîlestîbas varai. Viòð neprot mîlçt, jo pats Erots ir iekalis viòu vaþâs. Savas mîlestîbas dçï viòð mirst.

4.idille

Ganu saruna. Viòi ir brîvi cilvçki - Bats un Koridons. Koridons gana Egona govis, jo tas ir devies uz Olimpiskajâm spçlçm lîdzi atlçtam Milonam, bet Korinda darbu pieskata Egona vecais tçvs. Bats satiek Korindu un izpraðòâ par pçdçjiem notikumiem. Ðajâ sarunâ labi parâdâ Korinda un Bata raksturi. Korinds - labsirdîgs, lçtticîgs, naivs, bet Bats - ziòkârîgs un ironisks.

6.idille

Divi gani Dafnîds un Damoits skaistâ vasaras dienâ sacenðas dziedâðanâ. Dziesmu tçma ir viena - par Plifçma nelaimîgo mîlestîbu pret it kâ vienaldzîgo nimfu Galateju. Dafnîds dzied Polifçmam labvçïa vârdâ, bet Daimonts it kâ paða Plifçma vârdâ.

15.idille

Tâ ir viena no slavenâkajâm Teokrita idillçm - Sirakûzietes jeb sievietes Adonîda svçtkos.

Attçlota dzîves aina, ar reâlistiskiem cilvçka raksturiem, viòu interesçm. Lîdzâs sadzîviskajâm ainâm doti arî reliìiski elementi. Idille slavç Çìiptes valdnieka Ptolomeja Filadelfa devîgumu.

Sarunâjas divas draudzenes Gorgo un Praksinoja par to, ka nedrîkst runât slikti par savu tuvâko bçrna klâtbûtnç. Uzsvçrts, ka cilvçks cenðoties var panâkt visu. Sîki apraksta kâ draudzenes poðas uz pili, kur notiek kâzas. Idille beidzas ar ïoti sadzîvisku ainu, kur Gorgo jâdodas mâjas taisît Dioklîdam pusdienas.

Longs (apmçram 2. vai 3.gs.m.ç.)

Nav droðu ziòu, bet tiek uzskatîts par româna Dafnîds un Hloja autoru. Româns ieòem izcilu un atseviðíu vietu sengrieíu româna þanrâ. Siþeta skaidrîba, kompozîcijas skaidrîba, tas paceï pâri ðî þanra citiem sacerçjumiem, jo citiem ir raksturîgs samezglots siþets, daþâdu notikumu un piedzîvojumu pârmçrîba. Longa prozas darbam piemît îpaðs ritms un poçtisks krâðòums. Românâ attçlota divu jaunieðu mîlestîba, kas Erota rosinâta pamazâm pârvçrðas no neapzinâtas ilgu tieksmes lîdz kaislîgâm jûtâm.

Dafnîds un Hloja

Abus jaunieðus vecâki kâdreiz bija pametuði un jaunieði izaug ganu vidû. Abi vçl ir gandrîz bçrni, kad jau iemîlas viens otrâ, viòiem vçl jâuzzina, kas ir mîlestîba. mîlas ilgu augðana tiek parâdîta paralçli dabai, tâ tiek saskaòota ar dabas parâdîbâm. românâ tiek aprakstîta Hlojs nolaupîðana un gûsts, kuìa bojâeja. Româna beigâs jaunieði satiekâs ar saviem bagâtajiem vecâkiem, tie viòus pazîst, noþçlo savu agrâko rîcîbu un rîko kâzas saviem bçrniem.

Platona (427. 347. g.p.m.ç.)

Ceïojumos pa Dienviditâliju un Sicîliju Platons iepazîstas ar pitagorieðu mâcîbu un vairâkkârt nesekmîgi centies realizçt dzîvç savas ideâlâs valsts iekârtas idejas. Ap 387.gadu p.m.ç. Platons nodibinâja savu filozofisko skolu - Akadçmiju, kas turpinâja darboties vçl ilgi pçc Platona nâves, lîdz pat m.ç. 6 gs. Platons bija ideâlists (vârds ideâlists cçlies no Platona pamatuzskatiem par ideju pasauli iepretî jutekliskajai) savos meklçjumos un uzskatos. Arî viòa uzskati par cilvçku kopumâ, viòa psihiskajiem procesiem un stâvokïiem ir cieði saistîti ar augstâkâs ideju pasaules pastâvçðanu.

Platona çtika vairâk ir orientçta uz ideâlas, pilnîgas cilvçku kopîbas radîðanu, nevis uz atseviðías personîbas audzinâðanu. Viòð nebija individuâlists, bet gan sociâlists, kuram galvenais ir izveidot vislabâko, pçc mûsdienu uzskatiem pat mazliet dieviðíu, valsts iekârtu, kur katrai cilvçku grupai ir savs konkrçts uzdevums.

Cilvçkus viòð iedalîja 3 grupâs. Pirmâs grupas cilvçki ir valdîtâji, viedie, filozofi. Viòi ir taisnîgi, godîgi, patiesi un atturîgi, viòi tiecas izprast visu skaisto un ideju pasauli. Tâlâk nâk cilvçki, kuru raksturîgâkâs îpaðîbas ir droðsirdîba, vîriðíîba, pienâkuma apziòa, tâdçï Platons tiem iedalîja kareivju un sargu uzdevumu. Bet treðâ cilvçku grupa miesiski ir pârâk piesaistîta fiziskajai pasaulei, tâdçï tiem jânodarbojas ar fizisko darbu jâkïûst par zemniekiem, amatniekiem un jânodroðina valsts materiâlâ eksistence. Tâ kâ pirmâs un otrâs grupas rokâs atrodas visa likumdoðanas un cilvçktiesîbu vara, viòi nedrîkst bût savtîgi un materiâli ieinteresçti, lîdz ar to viòi nedrîkst precçties. Abâm grupâm ir jâdzîvo kâ vienai lielai ìimenei. Ðo ideâlistisko un pat grieíu valstîs neiespçjamo sadalîjumu Platons izvirzîja kâ vienîgo pilnîgas valsts pastâvçðanas noteikumu, bet pilnîga valsts ir nepiecieðama, lai izaudzinâtu pilnîgus cilvçkus.

Platonam eksistç divas pasaules, kas ir pilnîgi atdalîtas un atðíirîgi raksturojamas. Viena ir lietu pasaule, kas ir vienmçr mainîga gan laikâ, gan telpâ, saistîta ar raðanos un zuðanu, tâ ir sajûtama ar maòu orgâniem. Otra ir ideju pasaule tâ nosaka jutekliskâs pasaules esamîbu, tâ ir nemainîga, pastâvîga un neuztverama. Ideju pasauli var aptvert tikai garâ. Tikai lietu idejas ir îstas nevis paðas lietas, tâdçï tikai idejas ir izziòas vçrtas, jo satur sevî lietu nemainîgo bûtîbu.

Platons cilvçkâ izdala nemirstîgu dvçseli un mirstîgu íermeni. Dvçsele ir pielîdzinâta idejâm, un tâ kâ tâs eksistç pirms jutekliskâm lietâm, tad tâs ir vienotas un nedalâmas. Arî dvçsele kâ ideju zinâðana eksistç pirms cilvçka un ir nedalâma un nemirstîga. Íermenî ir daudz matçrijas, lîdz ar to tas ir dalâms un mirstîgs. Bûtîbâ íermenis cilvçka eksistencç ir kas nicinâms un nosodâms, pat iemieso visu ïauno, tas kalpo tikai kâ cietums dvçselei, no kura tai jâatbrîvojas. Lai to izdarîtu, dvçselei jâattîras, jâapspieþ jutekliskâs tieksmes, jâtiecas pçc augstâkâs patiesîbas. Tâdâ veidâ cilvçks kïûst pilnîgs.

Platons, skaidrojot dvçseli, izmanto lîdzîbu ar pajûgu, kur kuèieris ir prâts, viens no zirgiem ir jutekliskâs iekâres, bet otrs saprâtîgâ griba. Viens zirgs tiecas vilkt dvçseli, bet otram tuvâka ðíiet zeme, lîdz ar to izvçrðas cîòa dvçselç, kas ir mûþîgâ cilvçces problçma dvçsele ir iekalta mûþîgâ spriegumâ.

Platons bija reinkarnâcijas atbalstîtâjs un uzskatîja, ka tikai pçc vairâkkârtçjas iemiesoðanâs, kad dvçsele attîrijusies jau vairâkâs pakâpçs tâ kïûst dieviðía, paceïas augstâk pie ideju pasaules durvîm un zûd iekðçjâ pretruna, rodas harmonija un saskaòa virzîbâ uz augstâko punktu ideju pasauli. Bet katrâ nâkoðajâ dzîvç dvçsele pârdzimst vai nu cilvçkâ vai dzîvniekâ, atkarîbâ no tâ cik tikumîga tâ bijusi iepriekðçjâ dzîvç. Ar tikumîbu ðeit jâsaprot, kura dvçseles daïa cilvçka dzîvç bija visaktîvâkâ.

  1. Platons dvçseli iedalîja 3. daïâs. Saprâtîgâs dvçseles daïas jeb prâta augstâkais tikums ir gudrîba. Ar ðo dvçseles daïu cilvçks apsver savu rîcîbu, izglîtojas un vadâs pçc augstâkiem tikumîbas un çtikas principiem. Otrâ dvçseles daïa ir afektîvâ jeb emocionâlâ, kuras augstâkais tikums ir droðsirdîba ar ðîs dvçseles daïas atbalstu cilvçks izjût un izrâda emocijas, ir spçjîgs uz lîdzjûtîbu, sirsnîbu, naidu, dusmâm, uzupurçðanos u.t.t. Bet treðâ ir zemâkâ jutekliskâ dvçseles daïa, kas ir vienâda gan cilvçkiem, gan dzîvniekiem un augiem. Tâ ir atbildîga par jutekliskâm iekârçm un baudâm, íermeòa fizisko vajadzîbu apmierinâðanu. Ðâs dvçseles daïas augstâkais tikums ir paðsavaldîðanâs, atturîba. Katrâ cilvçkâ ir visas trîs augstâk minçtâs daïas, bet daþos, kâdas daïas pârsvars ir lielâks.

  2. Vissvarîgâkâ dvçseles funkcija ir izziòa, jo izziòa cilvçku noved pie pilnîbas. Izziòa Platonam ir mâcîba par atturçðanos jeb anamnesis. Jebkura izziòa ir dvçseles atmiòas par ideju pasauli, kurâ tâ mita pirms iemâjoja cilvçkâ. Ideju pasaule ir visa sâkums, jutekliskâs pasaules pamats un dvçseles pirmavots.

Òemot vçrâ izziòas veidus, Platons izdalîja 2 veidu iespçjamos ceïus, kâdos cilvçks var nodzîvot savu dzîvi. Pirmâ ir izziòas dzîve, kurâ cilvçks par augstâko mçríi uzskata izzinât patiesîbu, un tâda dzîve ir laba pati no sevis, jo iemieso platoniskâ filozofiskâ uzskata kulminâcijas punktu, cilvçka ideâlo ceïu. Otrâ ir darbîgâ dzîve, kas gan nenozîmç, ka cilvçks dara visu, kas ienâk prâtâ, nevçrtçjot izdarîtâ ïaunumu vai labumu, derîgumu, bet gan saprâtîgas gribas ietekmçts virza darbîgo íermeni uz iecerçto mçríi. Ðâda dzîve ir laba tâdçï, ka nepiecieðama.

Platona mîlestîba ir mîlestîba uz idejâm, to pasaules pilnîba vienîgâ dod mîlestîbai attaisnojumu un augstâko ideju. Protams, Platons, neizslçdz arî cilvçku mîlestîbu, tâ pat ir îpaði veicinâma, tikai viòð to izprot citâdi, kontekstâ ar augsto ideju mîlestîbu. Platoniskâ mîlestîba meklç tikai dieviðío, tâ atïauj mîlçt tikai pilnîbu un ideâlu, mîlçt ar spçcîgu gara un dvçseles tieksmi. Izslâpuðo tâ nedzirdî, izsalkuðo nepaçdina un neglîto nenoglâsta, jo cilvçks viòam nav paðvçrtîba, tikai ideju iemiesotâjs un atturîgais skaistuma un pilnîbas pielûdzçjs. Tikai tâ mîlestîba, kas ved uz ideju, ir svçtîga un îstena, tâ ir cilvçka cienîga, bet ne mîlestîba uz lietâm vai cilvçkiem, kuri ir gaistoði un nepastâvîgi. Platons vienmçr domâja, ka mîlçt cilvçka skaistumu nav vçrts, lai gan lîdz zinâmam laikam tas ir aizrautîgi un jauki, jo skaistums ar laiku zûd un paliek tukðums. Arî platoniskâ mîlestîba nav izprotama tâdâ veidâ, kâ tas ieviesies mûsu leksikâ, jo Platons pats ðâdu jçdzienu neieviesa. Tâ nav fiziskâs mîlestîbas nobeigums, bet gan tieði mîlestîba uz idejâm, uz augstâko patiesîbu, kurai viss dzîvnieciskais un jutekliskais ir sveðs. Dieva Erota augsto spçku un varu Platons ir atklâjis daudzos dialogos, bet jo îpaði dialogâ Dzîres.

Bet kas gan tad notiktu, ja tu bûtu skatîjies vistîrâko daili un tikai to bez cilvçka íermeòa un miesas, bez cilvçku rotâm un krâðòuma, skatoties tikai ðo mûþîgo, dieviðío daili. Vai tu vçl domâtu, ka ðî dzîve ir nicinâma, ja vari uz dieviðío raudzîties un tajâ kavçties? Vai tu nebûtu pârliecinâts, ka tikai vçrojot tâ, kâ tas vajadzîgs, skaisto var radît nevis patiesâ çna, bet paðu patieso, jo tu vairs neesi pievçrsies çnai, bet îstenîbai.

Viens no nozîmîgâkajiem dialogiem ir Valsts.

Galvenais ðajâ dialogâ ir ideâlâs valsts uzbûves principi un filozofiskais pamatojums. Pârrunâjot ideoloìijas jautâjumu ideâlajâ valsts iekârtâ, sarunas dalîbnieki pieskaras literatûrai.

Pçc Platona domâm mâksla, bûdama reâlâs pasaules atdarinâjums ir ïoti tâlu no lietu patiesâs bûtîbas atklâðanas, patiesîbu ar atdarinâðanas lîdzekïiem nevarot nedz apjaust, nedz attçlot. Platons nenoliedz mâkslas iedarbîbas spçku, taèu vienîgais uzdevums, ko mâkslai un arî literatûrai Platons izvirza ir audzinât pilsoòus ar cildeniem paraugiem. Vajadzîgs stingras atlases princips literatûras sacerçjumu izvçlç izglîtîbas vajadzîbâm.

Marks Tulijs Cicerons (106.-43.g.p.m.ç.)

Cicerons bija politisks darbinieks un lielisks rakstnieks, pçdçjais ievçrojamais Romas republikas ideologs, kas tâs iekârtu pamatoja ar grieíu politiskajâm teorijâm. Lîdz mûsdienâm saglabâjuðâs 58 runas, virkne retorikas un filozofisko traktâtu, 800 vçstules. Dzimis 106.gada 3.janvârî p.m.ç. latîòu pilsçtâ Arpinâ un ir cçlies no jâtnieku aprindâm. Viòa vecâkiem bija sakar galvaspilsçtâ, viòu draugu lokâ bija tolaik pazîstamie oratori Antonija un Krass. Vecâki vçlçdamies dot labu izglîtîbu abiem dçliem - Markam un Kvintam pârcçlâs uz dzîvi Româ. Skolâ Cicerons apguva grieíu klasisko literatûru. Scevola Paneteja iespaidâ sâk interesçties par filozofiju. Cicerons vingrinâjâs runu sastâdîðanâ grieíu un latîòu valodâ, sacerçja poçmas, tulkoja no grieíu valodas prozâ un dzejâ.

Ar daiïrunîbu nenâcâs nodarboties, jo 80.gadu sâkumâ iekðçjo juku dçï tiesas nedarbojâs, bet advokâta darbîbu uzsâka 80.gadu beigâs. Leils Cicerona panâkums bija Seksta Roscija aizstâvçðanas runai, bet pçc drosmîgâs uzstâðanâs Roscija lietâ, kur viòð neaizskarot personîgi paðu diktatoru Sullu, bet kritizçjot Sullas reþîmu, palikðana Româ kïuva bîstama. Kopâ ar brâli Kvinu dodas ilgstoðâ ceïojumâ pa Grieíiju un Mazaziju. Lielu ietekmi uz viòu atstâja Atçnas un Rodosas salâ pavadîtais laiks.

79.gadâ atgrieþas Româ un kïûst plaði pazîstams un lîdzko sasniedza laikâ noteikto vecumu, lai varçtu kïût par valsts amatpersonu, viòu ðajos amatos arî ievçlçja.

71.gada beigâs sâkâs prâva pret Verresu, Cicerons uzòemas apsûdzîbas uzturçðanu, lai gan Cicerons jau pirmâs sesijas kârtâ pierâdîja Verresa vainu, Cicerons publicçja savus materiâlus kâ piecas runas pret Varresu.

66.gadâ Cicerons uzstâjas ar savu pirmo politisko runu par pilnvaru pieðíirðanu Pompejam, lai pabeigtu karu Mazazijâ.

63.gadâ kïûst par konsulu, atklâj Katelîna sazvçrestîbu un saòem tçvijas tçva nosaukumu. Ðajâ laikâ top poçmas Par manu konsultu, Par manu laiku, un èetras runas pret Katelînu.

58.gadâ Cicerons dodas trimdâ, jo vajâ Katelînas piekritçji (Pompejs, Cezars, Krass). Sâkas depresija. Raksta darbus par morâli, çtiku. 55.gadâ top lielais dialogs Orators, bet 54.gadâ sâk rakstît traktâtu Par valsti, kurâ cildina Romas valsts iekârtu un apskata tâs pagrimuma iemeslus. ðo traktâtu uzdroðinâs publicçt tikai 51.gadâ.

Cicerons noslçdzâs no aktîvâs sabiedriskâs dzîves un dzîvodams te savâs mâjâs, te pie sava drauga Atika, pievçrðas filozofijai. Cicerons sev nosprauda mçríi popularizçt sabiedrîbai grieíu filozofiju. Samçrâ neilgâ laikâ (33 mçneðos) Cicerons bija pabeidzis lielâko daïu savu filozofisko sacerçjumu, to vidu Hortenzijs (lîdz mûsdienâm nav saglabâjies, bet senatnç tam bija liels iespaids, ar to sâkâs traktâtu sçrija), Par labâ un ïaunâ robeþâm, Par dievu dabu.

Pirmâm kârtâm Cicerons uzskatîja par pienâkumu uzrakstît traktâtu filozofijas aizstâvçðanai, kas bija pretrunâ ar romieðu uzskatiem. Traktâtâ Hortenzijs Cicerons aizstâv savu pârliecîbu un vçlçðanos nodarboties ar filozofisko apcerçðanu, jo Ciceronam bija sevi jâattaisno romieðu acîs. Viòð bija sabiedriski politiskais darbinieks, kurð bija atklâjis Katelîna sazvçrestîbu, bet tagad vçlçjâs nodarboties ar filozofiju.

Traktâtâ Par dievu dabu Cicerons atspçko epikûrieðu un stoiíu argumentus par dievu esamîbu, bet saviem sacerçjumiem dod nevis ateistisku, bet gan agnosticisku formulçjumu - neskatoties uz to, vai ir dievi vai nav, bet valsts reliìiju nepiecieðams aizsargât.

51.gadâ Ciceronu nosûta par prokonsulu uz Kilkija provinci, saòem goda titulu - imepratoru par lielajiem panâkumiem karâ pâr kalnu ciltîm.

50.gadâ Cicerons atgrieþas Itâlijâ pilsoòu kara priekðvakarâ. Dodas uz Grieíiju pie Pompeja, bet 48.gadâ sakauj Pompeju un Cicerons dodas atpakaï uz Itâliju un izlîgst ar Cçzaru. Par vienu no Cicerona draugiem kïûst Bruts, vçlâkais Cçzara slepkava. Pçc Cçzara nogalinâðanas 44.gadâ Ciceronam atkal sâkas aktîvs politiskais darbîbas laiks un sekmîgi cînâs pret Antoniju, kurð sevi uzskata par Cçzara pçcteci. Cîòas literârais piemineklis pret Antoniju ir palikuðas Filipikas, tajâs ir 14 runas.

Oktaviâns izlîga ar Antoniju un noslçdza savienîbu. 43.gada 7.decembrî Antonija aìenti notvçra Ciceronu un viòu nogalinâja, Antonijs pavçlçja nocirsto Cicerona galvu uzstâdît Romas foruma oratoru tribînç.

Informâcijas avoti


Platons Menons. Dzîres - Zvaigzne ABC, 1980.gads


A.Vorobjovs Psiholoìijas vçsture - Rîga, 1998.gads


Sengrieíu literatûras antoloìija - Rîga, Zvaigzne, 1990.gads


I.Tronskis - Antîkâs literatûras vçsture - Latvijas valsts izdevniecîba, Rîga, 1954.gads


A.Rubenis - Romas kultûra - Svçtdienas Rîts, 1993.gads


A.Rubenis - Senâs Grieíijas dzîve un kultûra - Rîga, Zvaigzne, 1994.gads


Kûle M., Kûlis R. - Filosofija - apgâds Burtnieks, 1996.


P.J.Anstrats, - Civilizâcijas vçsture R., Karogs - 1995., 153.lpp.


I.Íçniòð - Seno laiku vçsture II Zvaigzne ABC, 1994.gads


Metodisks lîdzeklis - Seno laiku vçsture 2.daïa Rîga, 1995.gads


Pasaules vçsture 1. daïa. - Senie laiki RaKa, latvieðu izdevums, 1997.gads